Pasaule ir Radītājs, kurš iemiesojas it visā, ko mēs redzam savā acu priekšā: nedzīvo, augus, dzīvniekus, cilvēkus. Īstenībā pasaules nav, taču ir šie četri līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais, kuri atrodas cilvēkā. Cilvēks redz pats sevi un neko vairāk: savas iekšējās īpašības augstākās gaismas fonā.

Ja cilvēks strādā pie tā, lai nebūtu pretējs augstākajai gaismai, tad pārstāj sevi redzēt gaismas fonā, bet sasniedz īpašību līdzību ar gaismu. Un tad augstākā gaisma, atdeves un mīlestības spēks iemiesojas cilvēkā, kurš pārvēršas par Šekinu.

Radītājs vēlas atklāties, vēlas palīdzēt. Viņš vienmēr cilvēku atbalsta, taču nevar piekrist samazināt pūles, kuras cilvēkam ir jāiegulda. Tāpēc, ka, pateicoties pūlēm, cilvēkam ir jānoskaidro visas atšķirības starp viņu un Radītāju, jāattīsta savas sajūtas un jāatklāj augstākā realitāte. Starp apslēptību un atklātību cilvēks veido sevi. Tāpēc Radītājs var piekāpties un palīdzēt cilvēkam it visā, izņemot to, kur nepieciešams pielikt pūles.

Pasaule mums šķiet tumša un draudoša, tāpēc ka mēs pagaidām redzam savu individuālo egoistisko dabu uz baltās gaismas fona. Ja mēs pieliksim pūles, lai sasniegtu līdzību ar savienojošo un mīlošo gaismu, tad redzēsim nevis sevi, bet pašu gaismu.

Tāpēc nepieciešams pret pasauli attiekties kā pret Radītāja vēlmi atklāties. Viņš no mums prasa tikai pielikt pūles, lai traucējumus pārvērstu atbalstā, palīdzībā. Traucējumi norāda uz tām vietām, kur mums pagaidām nav atbilstības augstākajam spēkam – līdz brīdim, kad visus pretiniekus pārvērtīsim mīlošos draugos.

No nodarbības sagatavošanās kongresam „Visi viena ģimene”, 14.01.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →