Iekams cilvēks nav gatavs saņemt gaismu atdeves dēļ, nevis dēļ savas baudas, līdz tam brīdim augstākā gaisma slēpjas. Citādāk cilvēks izmantotu Radītāju egoistiski un vēl vairāk palielinātu viņu īpašību neatbilstību.

Tāpēc Radītājs sevi slēpj. Un, ja cilvēks, neskatoties uz šo apslēptību, visiem spēkiem cenšas nodibināt saikni ar Radītāju, tad apslēptība pārvēršas par viņus saistošos ekrānos.

Radītājs slēpjas radījumos. Nepieciešams ticēt, ka aiz katra biedra stāv Radītājs. Un, ja cilvēks attiecās pret biedriem, it kā saistītos ar Radītāju, pieņemot Viņa spēli, tad ļoti ātri apstrādā šo apslēptību un nonāk līdz atklāsmei.

Cilvēks arvien vairāk un vairāk noskaidro, ka nav biedru, bet ir tikai Radītāja izpausme visāda veida formās, dažādās lomās, gluži kā teātrī. Tādējādi cilvēks pārstāj redzēt materiālās formas: biedrus, grupu, lielo pasauli, un viss pārvēršas Šekinas atklāsmē – īpašos gaismas ietērpos.

Taču pēc tam cilvēks atdalās arī no šiem ietērpiem, tie pakāpeniski zaudē savu svarīgumu, un viņš vairāk pievērš uzmanību, nevis šiem ietērpiem, bet Tam, kurš tajos slēpjas. Kad cilvēks sasniedz nolūku atdeve Radītājam, visi ietērpi krīt, un paliek tikai cilvēks un Radītājs – vienotībā un saliedētībā viens ar otru.

No nodarbības „Veidojam Radītāju desmitniekā”, 11.01.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Citāti no rīta nodarbībām, Realitātes uztvere | Add Comment →