Radītājs sākotnēji radīja pilnīgu radījumu, tāpēc ka augstākajam spēkam nav ierobežojumu laikā, telpā un jebkādu nosacījumu pildīšanā.

Taču, tikai attiecībā uz mums eksistē apslēptība, lai mēs izzinātu, atklātu, izpētītu šos nosacījumus, likumus: „Nav neviena cita, izņemot Radītāju, laba un labu daroša”, proti, absolūtas pilnības un kļūtu līdzīgi Viņam.

Tāpēc līdz mēs sasniegsim labošanās beigas, visa šī realitāte tikai tēlojas mūsu maņu orgānos. Taču ārpus mums eksistē tikai Bezgalības pasaule, kur radīšanas sākums un tā beigas nav atdalīti. Tāpēc, ka Radītājam nav nepieciešami nekādi līdzekļi, darbības vai starpstāvokļi starp nolūku un tā izpildīšanu.

Mums vienmēr nepieciešams sevi iztēloties attiecībā pret pilnīgu stāvokli, kaut arī mēs neesam spējīgi to atklāt, pareizi iztēloties un pat iedomāties.

Taču nepieciešams nepārtraukti atcerēties, ka mēs vienmēr atrodamies pilnības priekšā, katru reizi nelieliem fragmentiem atklājot tās trūkumu, atbilstoši tam kādā mērā spējam tai turēties pretī un tuvoties pilnībai.

Tāpēc jebkurš stāvoklis ir vēlams. Nepieciešams to svētīt un mācīties, kādā veidā atbilstoši garīgiem un materiāliem likumiem, kuri ir noteikti pēc augstākā spēka vēlmes, tam turēties pretī. Tāpēc tos pildot, mēs spējam sevi izlabot, līdz katra mums dotā stāvokļa beigās nosakām, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

No tā izriet, kādā veidā nepieciešams attiekties pret visām nepatikšanām, sākot no veselības līdz ārējām sociālām, ģimeniskām problēmām, cenšoties visu attiecināt uz „Nav neviena cita, izņemot Viņu” un vispārējā formā labojot savu attieksmi. Tāpēc, ka viss ir atkarīgs tikai no mūsu attieksmes: ar kādu skatienu mēs skatāmies uz realitāti, tāda tā arī izskatās.

No nodarbības „Dzīve realitātē „Nav neviena cita, izņemot Viņu””, 08.01.2018.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →