Kongress Viļņā „No haosa līdz harmonijai”, 1. nodarbība

Sacīts Zoar Grāmatā, ka dvēselēs eksistē trīs stāvokļi:

Pirmais stāvoklis ir Bezgalības pasaulē, radīšanas nolūkā, kur mēs atradāmies sākotnējā, iedīgļa stadijā.

Otrais stāvoklis ir attīstība, kad dvēseles nolaižas lejup mūsu pasaulē, pakāpeniski kļūst raupjākas un ap tām parādās dzīvnieciski ķermeņi, liels egoisms, vēlme saņemt tikai savā labā, gūt baudu uz citu rēķina utt.

Un trešais stāvoklis ir dvēseļu labošanās, kas sākās aptuveni pirms 6000 gadu un līdz šodienai, kas vēl turpināsies. Šis stāvoklis ilgs, līdz mēs visi sasniegsim absolūti pilnīgu iekšēju saliedētību.

Atbilstoši kabalas zinātnei virzībai uz šo saliedētību ir divi ceļi.

Viens no tiem ir „ciešanu ceļš”, kad mēs attīstāmies absolūti patvaļīgi, nezinot, kurp un kādā veidā. Šo ceļu šādi dēvē, tāpēc, ka tas nepārtraukti virza uz priekšu un piespiež attīstīties tikai caur ciešanām.

Cits stāvoklis ir „gaismas ceļš”, kad mēs jau iepriekš sev piesaistām augstāko vienotības, apvienošanās enerģiju, tas ir, mūsu nākamos stāvokļus, uz ko mēs tiecamies un tāpēc sevi tiem piesaistām. Tad nākamais stāvoklis mūs ietekmē un palīdz pie tā pacelties.

Tādējādi mēs izvairāmies no tā, lai uz mums kaut kas spiestu, durtu no aizmugures, grūstu uz priekšu ar ciešanām. Mēs sākam virzīties paši daudz ātrāk, nekā mūs sasniedz ciešanas.

To dēvē par „gaismas ceļu”, proti, pievilkšanos pie mūsu Avota, kur līdz sašķeltībai mēs bijām kopā kā viens kopīgs veselums, līdz pajukām kā Universs pēc Lielā sprādziena. Taču tagad, gluži kā Universs mums iekšēji jātiecas uz apvienošanās stāvokli.

Un tad mēs sajutīsim Universa likumus, pasaules likumus, cilvēces likumus. Mēs spēsim pareizi uzvesties, pareizā veidā no jauna radīt jebkādas cilvēciskās sabiedrības: grupas, ģimenes, tautas – nav svarīgi ko.

Tomēr tām būs tiesības eksistēt. Nevis kā tas notiek šodien, kad mēs kaut ko darām, taču pēc nedaudziem gadiem viss iesāktais grūst, atklāj savu nepamatotību, nevajadzību, nonākot bezizejā.

Rakstā „Miers pasaulē” Bāls Sulams raksta, ka „vienīguma” īpašība mūsos, kad es jūtos atsevišķi no citiem: „es esmu īpašs, es esmu vienīgais, es neesmu tāds kā citi”, – mums ir dota no Radītāja. Radītājs ir mūsu kopīgās apvienošanās punkts.

Kad šis vienīguma punkts savienojas ar mūsu šauro egoismu, tā darbības kļūst iznīcinošas, par visu pasaules nelaimju avotu. Un cilvēki atšķiras tikai ar tā izmantošanas vaidu. Katrs savu vienīguma sajūtu izmanto savā virzienā, aspektā.

Taču katrs tiecas visus izmantot dēļ personīgā labuma, izmantojot visus viņa rīcībā esošos līdzekļus un absolūti nerēķinās, ka viņš savu labklājību būvē, pateicoties tuvākā sagrāvei.

Proti, tas ir paradokss: vienīguma īpašība, unikalitātes sajūta, savienojoties ar egoismu, mūs noved pie tā nepareizas izmantošanas, pie tā, ka mēs cenšamies visu pasauli pavilkt zem sevis.

Turpinājums sekos…

No kongresa Viļņā, 1. nodarbība, 03.11.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises | Add Comment →