No haosa līdz harmonijai, 3. daļa

Kongress Viļņā „No haosa līdz harmonijai”, 1. nodarbība

Līdzīgi tam kādā veidā attīstās mūsu Universs, izplešoties no Lielā sprādziena (matērijas rašanās), līdz noteiktam stāvoklim, cilvēcē paplašinās egoisms. Cilvēki arvien vairāk viens no otra attālinās, lai pēc tam sāktu pulcēties, citādāk sadalīšanās un savstarpēja attālināšanās noved līdz haosam un saiknes zudumam.

Iepriekš mūs noturēja egoisms, un atbilstoši tam mēs savā starpā radījām noteiktas sabiedriskas, ekonomiskas, politiskas, ģimeniskas un citas saiknes.

Taču šodien mēs līdz tādam līmenim esam viens no otra atdalījušies, īpaši pēdējā ekstra liberālā periodā, ka visatļautība un it kā absolūta brīvība tiek uzskatīta par dabisku, normālu parādību, ka neatkarība vienam no otra patiešām sāk radīt haosu.

Lieta tā, ka viss Universs un cilvēce ir noslēgta, savstarpēji saistīta sistēma, kas darbojas pēc noteiktiem likumiem. Ja mēs izejam ārpus šo likumu rāmjiem, tad novedam sevi haosā un rezultātā spējam sevi pazudināt.

Tāpēc mūsu problēma slēpjas tajā, lai atrastu kā pareizi savstarpēji savienoties, pareizi tiekties uz to punktu, no kuras mēs kopā izgājām un sākām izklīst, atdalīties, lai pēc tam no jauna savienotos kopā. Par to vēsta kabalas zinātne.

Sanāk, ka mums nepārtraukti sev ir jāpiesaista šis punkts, kuru mēs dēvējam par „Radītāju”. Citiem vārdiem runājot, mūsu mērķis ir sākt apvienoties, nepārtraukti tuvojoties savstarpējam savienošanās punktam, līdz mūsu kopīgā tieksmē mēs sāksim just savu avotu – augstāko spēku, Radītāju.

Atbilstoši tam kādā mērā mēs viens otram tuvosimies, mēs sāksim just, ka mūsu stāvoklis kļūst ar vien labāks. Un, lai gan mums būs grūti pārvarēt mūsu kopīgo egoismu, taču no otras puses, mums viss būs arvien saprotamāks, tāpēc ka mēs esam savienoti un mūs vada viena kopīga sistēma, kuru nepieciešams iepazīt. Mums no augšas ir jāvada pašiem sevi.

Par to raksta dižais viduslaiku kabalists Ramhals.

Visa kabalas zinātne sastāv no tā, lai izzinātu augstākās vēlmes vadību, kāpēc Radītājs radīja visus radījumus, ko no tiem vēlas, kāda būs to noslēdzošā attīstība. (Ramhals. „138 gudrības vārti’’, 30 vārti). No tā sastāv visa kabalas zinātne.

Cits dižens kabalists Bāls Sulams par to raksta šādi:

Kabalas gudrība sevī iekļauj ne vairāk un ne mazāk kā sakņu lejup nākšanas kārtību, ko nosaka cēloņu un seku saikne, kas pakļaujas nemainīgiem un absolūtiem likumiem, kuri ir savstarpēji saistīti un virzīti uz vienu cildenu mērķi – Radītāja atklāsmi radījumiem šajā pasaulē. (Bāls Sulams, „Kabalas būtība”)

Uz to tiek virzītas mūsu mācības, visas mūsu darbības, lai šīs dzīves laikā, apgūstot savstarpējās savienošanās paņēmienus, atklātu mūsu pasaules, cilvēces attīstības sākuma punktu, mūsu individuālo punktu tādā veidā, lai saikne ar šo punktu mūs vadītu, sniegtu mums sapratni, kā attīstīties, ko darīt, kādas sekas būs mūsu rīcībai.

Turklāt mums nevajag, kaut ko darot šodien, rīt tajā izjust vilšanos, tāpēc ka jau iepriekš ir iespējams šo „rītdienu” redzēt, saprotot, ko nepieciešams darīt šodien. Ja sistēma ir noslēgta, tajā nav tāda stāvokļa „šodien un rīt’’, tajā ir tikai „darbības sākuma un tā beigu” stāvoklis. Noslēgtā sistēmā darbības beigas tiek noteiktas sākumā. Tāpēc mēs spējam absolūti nekļūdīgi darboties.

Atklājot šo sistēmu, mēs atveram acis uz visu pasauli un saprotam, kas ar katru no mums, ar visiem kopā notiek jebkurā aspektā. Pareiza apvienošanās mums sniedz mūsu dzīves un pasaules sapratni, kurā mēs dzīvojam.

Turpinājums sekos…

No kongresa Viļņā, 1. nodarbība, 03.11.2017.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: