Un noēdīs viņš tavu lopu augļus un tavas zemes augļus, līdz tu būsi iznīcināts, jo neatstās viņš tev ne maizi, ne vīnu, ne olīveļļu, ne tavu vēršu pieaugumu un tavu aitu pieaugumu, kamēr neiznīcinās tevi. (Tora, „Devarim”, „Tavo”, 28:50)

Cilvēks pakāpeniski sāks sarukt un redzēs, kā egoisms lēnām viņu nonāvē dzīves laikā, neatstājot neko svētu: ne ģimeni, ne bērnus, ne mazbērnus. Viņam pazūd saikne ar viņiem, un viņš sāk just, kas tas viss nav viņa.

Tas tik ļoti pārņem viņu, ka viņš nespēj pieņemt nevienu no savas apkārtnes kā daudz maz nepieciešamu, svarīgu. Sava niecīgā egoisma dēļ viņš ir gatavs ziedot pilnīgi visu. Un tad ego nonāvē arī viņu pašu.

Par to arī ir runa, kad raksta, ka egoisms „neatstās tev ne maizi, ne vīnu, ne olīveļļu, ne tavu vēršu pieaugumu un tavu aitu pieaugumu, kamēr neiznīcinās tevi”.

Tā taču ir garīgā nāve. Tu noēd sevi un nezini, ko darīt. Un tas nav fizioloģisks bads, tu vienkārši jūti, cik ļoti nejūtīgs tu kļūsti pret citiem, attālināts no viņiem, nespējīgs uztvert nevienu un neko. Un viņi skatās uz tevi, kā uz briesmoni.

Mēs iziesim vēl daudzus tādus stāvokļus, bet galu galā tie tomēr uzkrāsies egoismā un novedīs to līdz labošanai.

Pats svarīgākais ir apzināties to visu, jo citādi nav nekādas jēgas. Tora ir dota tikai tam. Uz garīgā ceļa tu skaidri redzi, ka dari muļķības, nelietības un pat izbaudi to, bet neko nevari ar to izdarīt.

Tas ir ceļš, kas ved pie mūsu dabas apziņas, lai caur to aptvertu Radītāja dabu, kas ir mūsu attīstības mērķis.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 19.12.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →