Pārvarēt nejūtīguma slieksni

Kamēr cilvēce nenonāks pie ļaunuma atziņas, tā var iet ļoti tālu ceļu. Mēs runājam par to, ka labošanās periodam ir jābeidzas 6000 gados. Taču saskaņā ar kabalu 6000 gadu ir 6000 pakāpienu: NEHI, HAGAT, HABAD. Tātad, ja skaita sākot no Ādama, ir atlikuši 223 gadi.

Beigu beigās, kāda cilvēkam ir atšķirība: tas notiks pēc 223 gadiem vai pēc 20 tūkstošiem gadu? Ja viņš gribēs to izdarīt rīt – lai dara rīt. Tad nav svarīgi, cik ir atlicis: 200 gadu vai 2000 gadu. Uz to ir jāskatās nevis filozofiski, bet gan reāli.

Var izdarīt tā, lai tas notiktu šeit un tagad, un ja nē – tad kas? Tik un tā cilvēkam ir jāmirst un pēc tam atkal jādzīvo citu dzīvi, jo pēc nāves mēs vienā mirklī nonākam pie cita stāvokļa sajūtas, kas nav šīs pasaules izjūta, bet gan citas, nedaudz mainītas.

Es ceru, kas mēs – cilvēki, kas nodarbojas ar kabalu, tomēr bīdam cilvēci uz to, lai tā beidzot ienāktu tā dēvētajā Izraēlas Zemē un sāktu to pareizi pārveidot atbilstoši savām vajadzībām.

Jautājums: Vai cilvēce jutīsies laimīga šajā procesā?

Atbilde: Ja ir perspektīva, un cilvēks virzās tās virzienā sajūtot citu cilvēku atbalstu, tad pat nesākot procesu, viņš jau pakāpeniski sāk redzēt skaidrāk un justies drošāk. Bez atbalsta viņš nonāk vēl lielākā depresijā, bet ar atbalstu viņš ar prieku virzās uz priekšu.

Šajā gadījumā tauta, kura saprot, ka tā virzās pareizā virzienā un ved aiz sevis visus pārējos, tiek dēvēta par „Izraēlas tautu”. Tā ienāk Izraēlas Zemē, kas nozīmē – sāk mainīt savas vēlmes uz atdevi un mīlestību, rādot ar to piemēru visiem pārējiem. Tas ir nenovērtējams stāvoklis tautai un visai cilvēcei, kura beigu beigās sāks saprast, kādā veidā tā nonāks pie gaišās nākotnes.

Cik cilvēku pasaulē šodien atrodas depresijā vai lieto narkotikas! Viņi neredz perspektīvu! Turklāt mēs atrodamies tādā stāvoklī, kad saprotam radīšanas plānu, mēs redzam, kā viss notiek saskaņā ar to, kas ir rakstīts kabalas grāmatās, kā tas noris pēdējos 20 – 30 gadus, kā mainās. Mēs iekļaujamies šajā mehānismā, grozam tā spararatu un ejam uz priekšu, zinot, kas notiks. Mums ir grūti to visu paskaidrot citiem cilvēkiem, viņi nevēlas to dzirdēt. Viņiem priekšā atrodas viņu egoistiskie šķēršļi.

Taču cik lielā mērā mums ir jābūt laimīgiem no tā, ka redzam perspektīvu? Tajā pašā laikā citi vienkārši eksistē un jūt savu niecīgumu, pilnīgu nespēju mainīt savu likteni. Tas, protams, ir sliktāk par nāvi. Tāpēc viņi smēķē marihuānu, lieto antidepresantus un tamlīdzīgi. „Kādēļ dzemdēt bērnus? Kādēļ veidot ģimeni? Kādēļ dzīvot? Iedod tableti, es to norīšu un gulēšu. Vai vēl labāk – iedod tableti, es iemigšu un, iespējams, lēnām nomiršu miegā.”

Jautājums: Kāpēc cilvēki nedzird mūs?

Atbilde: Mēs nespējam piekļūt viņiem, tā ir milzīga problēma. Cik daudz ir cilvēku pasaulē, kuri cieš. Viņus iznīcina, nogalina, moka. Taču viņi nedzird.

Cilvēcei tomēr ir jāpārvar noteikts jūtīguma slieksnis. Un to ir iespējams pārvarēt, tostarp arī ar ciešanām.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 14.12.2016.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Dot atpakaļsaiti | Uzdot jautājumu




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējais raksts: