Vientulība miljonu pūlī, 6. daļa

Jautājums: Sanāk, ka pareiza apvienošanās tiek veidota pretēji cilvēka dabiskai tieksmei apvienoties ar sev līdzīgiem un sevī iekļauj pēc iespējas dažādākus cilvēkus?

Atbilde: Tā ir gluži kā loterija, un šeit mums nepieciešams paļauties uz likteni. Liktenis ir augstākā spēka rokās, kurš mums visu tā ir veidoji, ka mēs satiekamies un saņemam iespēju apvienoties grupā.

Jau sen ir zināms, ka apvienošanās dod lielu spēku, taču šis ir īpašs gadījums. Šajā grupā visi ir savienoti kopā vienā sistēmā, virzīti uz vienu mērķi un katrs anulē sevi par labu grupai. Tā ir absolūti savādāka metode, salīdzinot ar parastu apvienošanos, kas ir pieņemta mūsu pasaulē.

Tādēļ ir nepieciešams veidot jaunu audzināšanas un izglītības sistēmu, kas māca, kādā veidā savienoties virs atšķirtības. Mums ir jāzina, kāpēc apvienojamies un kādā veidā, kāda ir katra cilvēka daba, kādā formā mēs spējam savienoties. Un galvenais, mēs atklājam savstarpējas atdeves spēku, nevis egoistisku apvienošanās spēku dēļ uzvaras pār kādu.

Spēks, kuru mēs gūstam nav egoistisks, bet gan altruistisks. Tā ir cita pieeja, cits mērķis, viss cits.

Jautājums: Kas ir labāk: būt kopā vai būt vienam?

Atbilde: Ja tā ir slikta sabiedrība: narkomāni vai noziedznieki, tad, protams, labāk būt vienam. Ja sabiedrība ir laba, tad labāk būt sabiedrībā.

Jautājums: Kāpēc tad pētījumi liecina par labu vientulībai?

Atbilde: Tāpēc, ka mēs nespējam cilvēkam nodrošināt labu sabiedrību un tad, protams, labāk būt vienam. Iepriekš vientulība nāca par labu cilvēka attīstībai, taču šodien to izsauc, tas, ka cilvēks mūk no sabiedrības. Tāpēc šāda vientulība ir negatīva.

Bērnībā man patika pavadīt laiku vientulībā, lasot grāmatas vienu pēc otras, veseliem grāmatplauktiem. Taču šodienas vientulība jaunieši vidū ir savādāka, tāpēc ka daba no mums pieprasa absolūti citu dalību.

Mani vienaudži juta iekšēju nepieciešamību kopā spēlēties, staigāt, nodarboties ar sportu. Taču no šodienas paaudzes tiek prasīts absolūti kas cits: savienoties kopā virs sava egoisma, saglabāt katra individualitāti.

Egoisms atgrūž mūs no savstarpējas savienošanās un cilvēki nevēlas iziet no mājas, būt ar kādu saistīti. Un tajā pašā laikā daba uz mums spiež un pieprasa savienošanos. Rezultātā cilvēks sajūtas divējādi.

Un šeit parādās kabalas piedāvātā metodika, kas ļauj līdzsvarot divas tendences: dabas pieprasījumu apvienoties un nošķirtības sajūtu. Tās abas nāk no dabas.

Iekšēji cilvēks palieks pats par sevi un individuāli attīstīsies atbilstoši savām tieksmēm: mūzika, rakstniecība, futbols. Taču daba mums visiem liek atrasties vienā sfērā, vienā spēkā, kas mūs visus saista, un mums nepieciešams mācīties kādā veidā to darīt, neaizskarot katra individualitāti.

Turpinājums sekos…

No 847. sarunas par jauno dzīvi, 04.04.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →