Mūsdienu sabiedrība sastāv no individuālistiem, kuri nevēlas viens ar otru saistīties, pareizāk sakot, nav spējīgi saistīties. Taču no otras puses mēs saprotam, ka bez saiknes vienam ar otru paliksim tukši un nelaimīgi.

Vientulībā mēs nespēsim gūt baudu no dzīves: bez ģimenes, bez bērniem, bez īstiem biedriem.

Visi cieš no vientulības problēmas, taču nezina kādā veidā to atrisināt. Tādēļ ir nepieciešama jauna izglītības sistēma – spēcīga un visaptveroša, ar speciālistiem, kuri izprot problēmas sakni un tās risināšanas ceļus.

Citādāk problēma ar vien vairāk padziļināsies: neviens nevēlēsies noslēgt laulības un radīt bērnus, pieaugs narkotiku un antidepresantu lietotāji, terors, jo cilvēki zaudēs jebkādas cerības uz labu nākotni.

Iepriekš cilvēks bija sabiedriska būtne, viņš dzīvoja sabiedrībā un to juta, uzturēja sociālas saiknes ar daudziem cilvēkiem. Taču šodien mēs esam tik tālu attīstījušies, ka mūsu egoisms nevēlas komunicēt, padarot mūs par absolūtiem individuālistiem. Un mūsdienu tehnoloģiju attīstība ļauj cilvēkam mierīgi dzīvot vienam, pavadot laiku pie televizora, datora, viedtālruņa ekrāna.

Taču rezultātā visas šīs rotaļlietas cilvēkam nenes garīgo baudu un viņš paliek viens un nelaimīgs, jūtot, ka viņam ir nepieciešams sevi ar kaut ko piepildīt. Cilvēkā paliek iekšējs tukšums. Var vēlreiz doties ceļojumā uz ārzemēm, taču pēc tam tu atgriezies un atkal esi viens.

Tas ir, cilvēks saprot, ka viņam ir nepieciešams kaut kāds papildu piepildījums. Sanāk, ka mēs esam nonākuši līdz savas attīstības galējai robežai, kad ir nepieciešams izlemt, ko darīt tālāk.

Jautājums: Ja cilvēks pēc dabas kļūst ar vien lielāks individuālists, tad kāpēc paliekot viens viņš ir nelaimīgs? Kāpēc viņš cieš no vientulības?

Atbilde: Egoisms attīstās lineāri, pa taisno un veido no mums ar vien lielākus individuālistus. Taču tajā pašā laikā vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados sistēma sāka sakļauties aplī un mūs sasaistīt integrālā atkarībā. Sistēma no mums pieprasa labvēlīgu iekšējo saikni vienam ar otru, nevis vienkārši pazīšanos darbā. Mums ir jāpiepilda sava vēlme būt ar visiem kopā vienā sistēmā.

Šī vēlme cilvēkam pagaidām nav saprotama. Sanāk, ka cilvēks attīstas uzreiz divos veidos: lineāri un pa apli, un zemapziņā vēlas, lai šie divi veidi viens otru atbalstītu un darbotos viens otru informējot.

Cilvēks nesaprot, kāpēc pasaule ir pārvērtusies par nelielu ciemu. Viņš domā, ka tikai zinātnieki, politiķi, tirdzniecības firmas ir viens no otra atkarīgi, taču viņu tas neskar. Tomēr nē, mēs redzam, ka visa daba sakļaujas aplī. Vienā pasaules malā kaut kas uzsprāgst, otrā malā atsaucas, tāpēc ka visi viens no otra ir atkarīgi. Daba mums rāda, ka tā ir vienota un integrāla.

Un tikpat integrāla kļūst arī cilvēciskā sabiedrība, taču daba no cilvēka pagaidām vēl neprasa integrālu saikni. Mēs pagaidām vēl šo nepieciešamību neapzināmies, taču drīz būsim spiesti to atklāt.

Daba tik ļoti vēlas mūs vienu otram pietuvināt, lai mums nepaliktu izejas. Ja mēs vēlamies sev nodrošināt patiesu apmierinātību ar dzīvi, mums nāksies rast pareizu savstarpējo apvienošanās formu.

No 846. sarunas par jauno dzīvi, 04.04.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Krīze un globalizācija | Add Comment →