Jautājums: Vientulība ir mūsdienu sabiedrības posts. Cilvēkā, kuru aptver milzīgs cilvēku daudzums, dzīvo iekšēja absolūtas vientulības sajūta. Visvairāk šī parādība ir izplatīta jauniešu vidū un tas uzņem arvien lielākus apgriezienus un spēku.

Pusaudži, kuri pusi dienas pavada skolā, lielā draugu pulkā un otru pusi dienas pie datora virtuālos sociālos tīklos, neskatoties uz to, cieš no vientulības.

Cita grupa, kurā vientulības problēma ir īpaši asa, ir padzīvojuši cilvēki pēc 65. Taču faktiski vientulība skar visus vecumus. Pat mazs bērns, kurš sūdzas, ka viņam ir garlaicīgi, būtībā ar to tiek domāts, ka viņš ir viens un viņam nav ar ko spēlēties.

Acīmredzot vientulība ir īpaša, iekšēja sajūta, kas nav saistīta ar to, cik cilvēku ir apkārt. Kāds ir iemesls tam, ka cilvēki jūtas vientuļi?

Atbilde: Vientulības problēma sāka parādīties no pagājušā gadsimta vidus, arvien vairāk pieaugot, tāpēc ka cilvēce sāka „noapaļoties”.

20.gs vidū cilvēks beidza savas egoistiskās dabas „lineāro” attīstību, kura turpinājās tūkstošiem gadu. Egoisma lineārā attīstība ir noslēgusies, un pasaule kļuvusi integrāla un globāla, pārvērtusies par nelielu ciemu, kur visi viens no otra ir atkarīgi.

Attīstība ir veicinājusi to, ka šodien iespējams viegli pārlidot no vienas Zemeslodes malas uz otru. Iepriekš cilvēks brauca tikai darīšanās, dēļ biznesa, tirdzniecības. Mūsdienu pasaulē visi kaut kur brauc, lido, pārvietojas un var šķist, kā šeit iespējams sajust vientulību?

Iespējams, tieši tāpēc mēs nepārtraukti pārvietojamies, jo tādējādi ceram apklusināt iekšējās ilgas, iekšējās vajadzības? Taču tas nenotiek. Gluži pretēji tūrists ierodas svešā valstī, lai vēl vairāk no visiem attālinātos.

Var šķist, ka cilvēks dodas ceļojumā, lai redzētu pasauli, iepazītos ar citām valstīm. Taču, lai kur viņš brauktu, viņš visur paliek viens, jūtās vēl vientuļāks, nekā mājās. Tas ir paradokss, pretruna, ka pasaule arējā formā kļūst ar viens saistītāka un ar vien individuālistiskāka un iekšēji nošķirta.

Un gluži tāpat cilvēki viens no otra ir atkarīgi: darbā, biznesā, kultūru ietekmē vienai uz otru, taču katrs personīgi no tā nesaņem piepildījumu, nejūt pēc tā nepieciešamību un vēlmi.

Egoisms cilvēkā aug personīgā, individuālā formā, taču pasaule viņam visapkārt sakļaujas globālā sistēmā. Rodas pārrāvums starp vienotu, savstarpēji saistītu pasauli un cilvēkiem, kuri nevēlas vienam ar otru nekādu saikni. Gluži pretēji egoisms viņos aug un viņus pārvērš par vēl lielākiem individuālistiem.

Tāpēc mēs redzam, ka mūsdienu cilvēks nevēlas šo pasauli pieņemt, savukārt pasaule nepieņem cilvēku. Mēs vienkārši neatbilstam tiem rāmjiem, kādus daba mums ir sagatavojusi. Daba vēlas, lai mēs būtu kopā, saistīti ar labvēlīgām attiecībām. Taču mēs to nevēlamies.

Pasaule spēj viegli mums nodrošināt visu nepieciešamo: pārtiku, apģērbu, medikamentus, pajumti – jebko. Taču mēs nevēlamies apvienoties, kā to pieprasa pasaule, katrs vēlas palikt pats par sevi. Iepriekš visa ģimene spēja dzīvot vienā istabā un vairākas ģimenes vienā mājā. Jaunlaulātie dzīvoja kopā ar vecākiem. Taču šodien katram ir nepieciešama atsevišķa istaba: katram pieaugušajam un katram bērnam.

Un modernās tehnoloģijas šo tendenci atbalsta (tas ir saprotams, jo tās darbojas patērētāja labā). Tāpēc katram ir savs mobilais telefons un sava e – pasta adrese.

Egoisms, kas cilvēkā attīstās un ar vien vairāk viņu izolē no citiem, piespiež mūs aizdomāties, ko ar to darīt tālāk? Tāpēc, ka mūsu vēlme gūt baudu prasa piepildījumu, kuru nav iespējams nodrošināt vienatnē pašam sev.

No 846. sarunas par jauno dzīvi, 04.04.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Krīze un globalizācija | Add Comment →