Atalgojums un sods mūsu dzīvē, 5. daļa

Jautājums: Kādas mūsu darbības, raugoties no dabas skatupunkta, skaitās pareizas un noderīgas, un var mūs novest pie labas dzīves, lai nesaņemtu no dabas sodu?

Atbilde: Visa daba ir noslēgta, integrāla sistēma, kuras visas daļas: nedzīvā matērija, augi, dzīvnieki un cilvēki ir saistīti vienā tīklā.

Taču pēc integrālās sistēmas likuma katrs elements ietekmē visus citus. Tas nozīmē, ka katrai daļai ir jājūtas piederīgai visai sistēmai un jādarbojas par labu vienotam veselumam. Nevis par labu kādai vienai daļai un nevis par labu sev, bet absolūti par labu visai sistēmai.

Cilvēki šo likumu nesaprot un nespēj to atklāt. Taču visas citas daļas izņemot cilvēkus: nedzīvā daba, augi, dzīvnieki ir iekļauti noslēgtā sistēmā.

Viss Universs ir viena integrāla sistēma. Un, ja ņemtu no Zemeslodes jebkuru fragmentu un izpētītu, tad noskaidrotos, ka visi elementi ir absolūti saistīti, it kā savienoti ar vienu iekšēju tīklu, kas no mums ir slēpts un pakļaujas īpašai programmai zem nosaukuma „Daba”.

Rodas jautājums: „Un kā tad cilvēks?” Cilvēks ir īpašs gadījums. No vienas puses viņš attiecas pie dzīvnieciskās pasaules, dēļ sava dzīvnieciskā ķermeņa. Un tāpēc ir skaidrs, ka ar ķermeni viņam ir jāatrodas noteiktā instinktīvā saiknē ar sistēmu. Tomēr cilvēkā ir daļa, kas attiecas uz „runājošā” līmeni, pateicoties kurai viņu tad arī dēvē par cilvēku.

Ar šo daļu cilvēks it kā ir atdalīts no sistēmas un darbojas tā, it kā viņš neeksistētu. Cilvēks nejūt ne instinktīvo saikni, ne saikni ar dabas sistēmu un tāpēc dara, ko grib. Šāda „brīva” uzvedības forma bez jebkādas saiknes ar sistēmu tiek dēvēta par egoismu. Ar savu attieksmi pret dabas sistēmu, cilvēks rēķinās tikai ar savu pašreizējo labumu.

Iespējams, pēc gadiem divdesmit cilvēks domās savādāk, taču tas viņu neuztrauc, jo viņš turas pie pašreizējā dzīves brīža, kuru jūt tagad. Ja šajā mirklī viņam nav tas, ko viņš vēlas, tad viņš to uzskata par sodu. Taču, ja negaidīti trūkstošo saņem, tad to vērtē kā atalgojumu.

Saprotams, ka neesot saiknē ar vispārējo sistēmu, atalgojums un sods ir mānīgi, jo cilvēks neredz visas atkarības un tāpēc kļūdās. Viņš atrodas sistēmā, taču nemāk ņemt vērā visus tās elementus, šīs saiknes nejūt. Sanāk, ka visa viņa pasaules uztvere ir nepareiza.

Jautājums: Ja es to jūtu kā atalgojumu un sodu, tad kāda man daļa par to, ka tie ir mānīgi, es taču saņēmu to, ko vēlējos?

Atbilde: Kāpēc tad cilvēks ir nelaimīgs? Ja mēs spriežam par atalgojumu un sodu pēc dotā brīža un atbilstoši tam darbojamies, cenšoties pildīt mirkļa vēlmes, tad cietīsim vienu neveiksmi pēc otras.

Ja mums šādā veidā izdotos nepārtraukti uzvarēt, tad šādu iebildumu varētu pieņemt. Taču mēs redzam, ka nepārtraukti zaudējam. Cilvēcei turpinot attīstīties, arvien vairāk nākas sevi aizsargāt no savas egoistiskās attieksmes pret dzīvi un tieksmes pēc īslaicīga vinnesta.

Lai cik mēs attīstītu sabiedrību, valsti, ģimeni, zinātni, medicīnu, mēs nespējam atlīdzināt savas uzvedības radītos zaudējumus, sistēmas negatīvo reakciju. Varētu šķist, ka atbilstoši attīstībai cilvēkam būtu arvien vairāk jāsaprot un jājūt daba?

Taču viss sanāk otrādi: arvien vairāk attīstās mūsu nepareizā attieksme pret dabu. Mēs arvien vairāk attālināmies no dabas, no integrālās sistēmas saiknes un rezultātā pārvēršamies par individuālistiem, kurus, izņemot savu labumu, vispār nekas neinteresē.

Rezultātā cilvēks, nevēloties neparko domāt, nonāk līdz narkotikām. Viņš nevēlas sevi ne ar vienu saistīt, lai paliktu absolūti brīvs un nevajadzētu uzņemties nekādus pienākumus…

Turpinājums sekos…

No 823. sarunas par jauno dzīvi, 02.02.2017.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Dot atpakaļsaiti | Uzdot jautājumu




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed