Atalgojums un sods mūsu dzīvē, 4. daļa

Jautājums: Ja mēs dzīvojam dabas sistēmā, kura mūs audzina gluži kā māte mazus bērnus, tādā gadījumā, vai mūsu pasaulē eksistē atalgojums un sods par mūsu darbībām? Sabiedrība cilvēku noskaņo uz to, ka atalgojums ir panākumi, veiksmīga ģimene, darbs, nauda.

Visa realitāte dalās uzvarētājos un zaudētājos, un uzvarētājs līksmo, bet zaudētājs cieš. Proti, par atalgojumu tiek uzskatīts, ja cilvēks ir veiksmīgs, svarīgs, bagāts. Kādā veidā mums šo attieksmi mainīt?

Atbilde: Šī attieksme mainās, pateicoties tam, ka mēs redzam, kā pasaule nonāk krīzē un cilvēki krīt izmisumā. Mēs visi turpinām attīstīties un, pateicoties savai augstajai attīstībai paliekam bez darba. Gadu no gada mēs kļūstam nabagāki un nelaimīgāki. Spriežot pēc tā, mēs spējam izlemt vai mēs uzvedamies pareizi, vai nē.

Ja māte daba pret mums attiecas šādi, tas nozīmē, ka mēs darām kaut ko nepareizi? Skaidrs, ka mēs atrodamies noslēgtā, integrālā sistēmā. Un, ja mēs uzvedamies pareizi, tad mums no dabas ir jāsaņem laba reakcija, kuru dēvē par atalgojumu.

Cilvēkam ir jāzina, vai viņš pareizi virzās uz priekšu un kādām ir jābūt viņa turpmākajām darbībām sistēmā. Pareiza mijiedarbība ar sistēmu ir gluži kā bērna saikne ar māti, kura viņu māca: „Dēliņ, dari šādi, bet šādi nedari!” Man ir jājūt sistēmas atbildes reakcija un jāsaprot tās attieksme. Tādēļ ir nepieciešams studēt kabalas zinātni.

Jautājums: Taču, ja es jau tā esmu dzīvē veiksmīgs?

Atbilde: Bet mēs nezinām, kas ir veiksme! Varbūt tas, ko mēs uzskatām par veiksmi, patiesībā ir sakāve? Mēs priecājamies par to, ka mums ir izdevies nokļūt līdz lielai tortei un vieniem to visu apēst. Un raudam kā kaprīzi bērni, ja šo torti nesaņemam.

Īsta veiksme ir zināt mātes dabas nolūku, vēlmi, mērķi, kļūt par šīs sistēmas partneriem un ar to saliedēties. Tas ir, sākt savstarpēji strādāt kopā ar sistēmu un attīstīties tā, lai savā apziņā, darīšanās, vēlmēs, darbībās kļūtu par tās pareizām, aktīvām daļām, kuras apzinās, ko dara un reāli, lietderīgi iekļaujas sistēmā.

Katra māte vēlas, lai viņas bērns būtu liels, gudrs, saprotošs, jūtošs, cienīts sabiedrībā, lai labi attiektos pret citiem un lai citi mīlētu viņu – tādiem mums ir jābūt. Taču runa nav par parastu, pieklājīgu uzvedību darbā, mājās, uz ielas, autobusā. Runa ir par visas realitātes vispārējo sistēmu.

Taču mēs, spriežot pēc mūsdienu cilvēces attīstības, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, arvien vairāk attālināmies no dabas sistēmas sapratnes un mūsu pasaule, un sabiedrība kļūst arvien sliktāka un sliktāka. Tas liecina par to, ka mēs nesaprotam, ko māte daba no mums vēlas!

Turpinājums sekos…

No 822. sarunas par jauno dzīvi, 02.02.2017.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed