Jautājums: Mēs dzīvojam šajā pasaulē, gluži kā mazi bērni, kuri jūtas sodīti par to, ka māte viņiem nedod konfektes un kolu, zinot, ka tas ir kaitīgi? Kas ir šī māte?

Atbilde: Māte ir vispārējā dabas sistēma, dabiski likumi, kuros mēs eksistējam. Sistēma ar mums nodarbojas punktuāli, sistemātiski, soli pa solim, audzinot mūsos pareizu attieksmi pret realitāti, un pakāpeniski mūs ar to iepazīstina, lai mēs atvērtu acis un ieraudzītu patieso pasauli.

Tas ir līdzīgi tam, kā mazs bērns redz tikai niecīgu pasaules daļu – ļoti plakanu un ierobežotu ainu. Viņš nesaprot valsts un pasaules vadības sistēmu, nezina, kādā veidā tas viss darbojas.

Pat ne visiem pieaugušajiem ir zināms, kādā veidā ir veidota un darbojas valdība, pēc kāda principa darbojas visas tās sistēmas. Vairākumu uztrauc tikai tas, kas attiecas tikai uz viņiem, piemēram, pie mājas neizvestie atkritumi.

Gluži kā augot iepazīstamies ar valsts vadības sistēmām, tieši tāpat mums ir jāiepazīstas ar dabas sistēmām, kuras mūs vada.

Jautājums: Māte ir siltuma, mīlestības, rūpju, visa labā, visa, kas cilvēkam dzīvē ir simbols. Kāpēc skatoties uz savu dzīvi, es neredzu, ka pasaule pret mani attiektos ar tādu mīlestību un rūpēm? Gluži pretēji es no visām pusēm saņemu triecienus.

Atbilde: Mēs domājam, ka dabas mīlestībai jāizpaužas mums saprotamā veidā. Taču, vai mēs pareizi to iztēlojamies? Es domāju, ja ir mērķis, kuru savā attīstībā man ir jāsasniedz, tad mātei nepārtraukti jārūpējas par to, lai es būtu uz šo mērķi virzīts.

Tāpēc, ka mans pašreizējais stāvoklis, manā egoismā ir ļoti slikts. Un man pēc iespējas ātrāk no šī ļaunuma ir jāiziet un jānonāk pie labā. Tāpēc māte rada man nepieciešamos apstākļus. Viņa mani negrūž ar spēku un nedzen ar asu mietu, taču nepārtraukti sniedz man iespējas virzīties uz priekšu. Un man viņa ir jāsaprot!

Problēma ir tajā, ka mēs nesaprotam, kādā veidā daba mūs vada. Tiklīdz es to sāku saprast un tiecos šajā procesā iekļauties, nekavējoties viss mainās.

Tāpēc, ka es cenšos redzēt: kur ir māte, ko viņa katru mirkli, katrā stāvoklī no manis vēlas, kurp viņa pakāpeniski mani virza, ko man tagad nepieciešams darīt un galvenais par ko domāt? Kādā veidā man ir jāuztver pasaule un notiekošais, nepārtraukti mainot attieksmi pret pasauli un attīstot savu apziņu?

Ja es nepārtraukti domāju, ka nav neviena, izņemot augstāko spēku, tas ir, māte daba, pastāvīgi par mani rūpējas, vienmēr man vēl tikai labu, tad es nemainīgi virzīšos uz pareizo pusi. Iespējams, pa ceļam es reizēm kļūdīšos un uzskriešu man atvēlētajām robežām: gan kreisajā, gan labajā pusē, taču rezultātā turpināšu virzīties uz priekšu. Es atradīšos zem nenogurstošas kontroles un sasniegšu mērķi.

Māte ir slēpta, taču spriežot pēc manām sadursmēm ar to un savu darbību analīzes: ko es darīju pareizi un ko nē, es šo sistēmu pakāpeniski atklāju.

Turpinājums sekos…

No 822. sarunas par jauno dzīvi, 02.02.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →