Jautājums: Dzīvē katrs par saviem darbiem vēlas saņemt atalgojumu, nevis sodu. Taču reizēm gadās, ka mēs visiem spēkiem cenšamies, taču, lai ko mēs darītu, viss noslēdzas ar neveiksmi un nav saprotams kāpēc. Vai ir kāda saikne starp mūsu darbībām un rezultātu, kuru mēs savā dzīvē saņemam?

Atbilde: Tas nav vienkāršs jautājums, tāpēc ka visa šī sistēma no mums ir slēpta. Mēs saņemam atalgojumu un sodu par visām savām darbībām, taču kurš zina, kas tieši mums ir atalgojums un kas sods?

Vienu var teikt bez šaubīšanās: mēs atrodamies stingrā dabas sistēmā. Un tāpēc katra mūsu vēlme un tās izmantošana, rīcība ar vārdu vai darbību, katra mūsu uzvedības nianse, neapzināta vai apzināta, katra doma, viss ietekmē sistēmu un šī sistēma mums atgriež savu rekciju.

Mēs visi atrodamies gluži kā zirnekļa tīklā. Un problēma ir tajā, ka mēs šo tīklu nejūtam, taču nešaubīgi par visu saņemam atalgojumu vai sodu. Visu šo sistēmu dēvē par „realitāti” vai „pasauli”. Taču tā ir īstā pasaule, nevis tā, kuru mēs redzam savu acu priekšā. Tāpēc, ka mēs redzam tikai mazu segmentu, niecīgu īstenās realitātes daļu.

Nav iespējam pēc mazas vispārējās sistēmas daļas, kuru mēs esam spējīgi uztvert un kuru dēvē par šo pasauli, iztēloties visu sistēmu, lai saprastu mūsu darbību nozīmi. Tāpēc mēs nezinām, kādu reakciju tās izsauks. Es kaut ko daru un nesaprotu, kādā veidā ietekmēju sistēmu un gluži tāpat pilnā un īstenā veidā nejūtu atbildes reakciju.

Tajā arī ir visa problēma, kuru dēvē par apslēptību. Visa sistēma no mums ir slēpta, tāpēc apbalvojums un sods ir neskaidra un nesaprotama daļa, kuru mēs nevaram izpētīt. Un, jo vairāk mēs ar zinātņu palīdzību apgūstam dabas sistēmu, jo vairāk pārliecināmies, ka ienākam ar vien dziļākās, iekšējās daļās, kuras mums kļūst aizvien mazāk saprotamas.

Daba mums nekļūst skaidrāka, bet gluži pretēji kļūst arvien neskaidrāka. Un šim padziļinājumam nav gala. Tāpēc maz iespējams, ka ar zinātnes palīdzību mēs kaut kad spētu atklāt cilvēka dabu. Iepriekš to cerēja izdarīt ar psiholoģijas palīdzību, taču ļoti ātri pārliecinājās, ka tas nav īstais ceļš, tāpēc ka mēs nevilcinoties iejaucamies nezināmā daļā, kas nepadodas vecajai zinātniskajai izpētei.

Kabala skaidro, ka nepieciešams atteikties no ārējās pasaules pētniecības. Tāpēc, ka ārējā pasaule ir ilūzija, kas veidojas iekšēji mūsos, mūsu piecos uztveres orgānos, no mūsu ietekmes uz niecīgo sistēmas daļu. Tā ir gluži kā aisberga virsotne, taču šīs sistēmas 99% paliek nezināmi.

Tāpēc savus spēkus nepieciešams koncentrēt uz iekšējās sistēmas daļas uztveres atklāšanu, tas ir, tādā mērā paplašināt savus maņu orgānus, lai sajustu un pakāpeniski atklātu visu dabas sistēmu. Sākot šo sistēmu atklāt, mēs sajutīsim, ko nozīmē atalgojums un sods, un kādā veidā mūsu darbības ietekmē realitāti, proti, kādas no tām ir labas un kādas sliktas.

Mēs sāksim daudz pareizāk uztvert notiekošo. Tāpēc, ka šodien atalgojumu un sodu mēs iespējams uztverams kā mazi bērni, kuri domā, ka saldumi un kolas pudele ir atalgojums. Taču mēs zinām, ka tas nepavisam nav tā un ķermenim tas ir sods, proti, negatīva ietekme, nevis pozitīva.

Tāpēc viss ir atkarīgs no tā, kas tiesā. Tas ir, vai mēs spēsim katru reizi pacelties daudz augstākā līmenī kā māte attiecībā pret bērnu, kura viņu sargā no visām problēmām un nedos neko kaitīgu. Tāpēc, ka tas, kas bērnam šķiet atalgojums, viņai ir sods.

Tādējādi mēs vienmēr spēsim no augstāka līmeņa sevi pārbaudīt un atbilstoši tam izpētīt un izlemt, kur patiesībā ir atalgojums un kur sods. Kabalas zinātne ļauj to izdarīt, lai gan tajā nepieciešams ieguldīt daudz spēka. Un tad mēs atklājam, ka viss ir absolūti otrādi, gluži kā ar bērniem. Kas mums šodien šķiet atalgojums, patiesībā ir sods, bet, kas šķiet kā sods, ir atalgojums.

Lieta tā, ka mēs atrodamies mānīgā sistēmā, kura ir veidota balstoties absolūti uz mūsu egoismu, vēlmi gūt baudu. Taču visa realitāte, visa sistēma darbojas pēc cita likuma – savstarpējas atdeves. Tā ir integrāla sistēma, kur katra elementa uzvedība ir absolūtā harmonijā ar citām daļām.

Šajā sistēmā neviens nerēķinās ar sevi – tikai par labu visai sistēmai. Un tas, kas ir labi vispārējai sistēmai tiek dēvēts par atalgojumu visām tās daļām. Taču tas, kas ir par labu vienai daļai, kura tādējādi sevi pretstata visai sistēmai, tiek dēvēts par sodu.

Atbilstoši mūsu virzībai uz priekšu un tam, vai mēs pareizi iekļaujamies vispārējā sistēmā, mēs izmainīsim jēdzienus atalgojums un sods, tādā veidā, lai uzskatītu par atalgojumu to, kas ir par labu sistēmai. Taču to, kas ir par labu manam egoismam, kas ir pretstatā sistēmai, es vērtēšu kā sodu.

Turpinājums sekos…

No 822. sarunas par jauno dzīvi, 02.02.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Realitātes uztvere | Add Comment →