Jautājums: Audzināšana vairākumā gadījumu ir dažādu formu vardarbība. Garīgajā nav vardarbības. Kā šādā gadījumā rīkoties?

Atbilde: Patiešām garīgajā nav vardarbības. Taču mūsu pasaule nav garīgais. Mūsu pasaulē mēs ņemam „dzīvnieku” un veidojam no viņa cilvēku.

Torā ir sacīts, ka tavs pienākums ir savu bērnu audzināt. Turklāt visi audzināšanas noteikumi ir ļoti precīzi aprakstīti, ieskaitot piespiešanu un pat fizisku sodu, tāpēc ka tev ir darīšana ar mazu, ļaunu dzīvnieku. Mēs to zinām pēc sevis un, ja nepieciešams audzināt bērnu „ar koku pretim laimei”.

Taču, sekojot kabalas metodikai, mēs veidojam bērniem tādus apstākļus, kad piespiešana praktiski nav nepieciešama, tāpēc ka apkārtējā sabiedrība cilvēku mudina uz pareizu uzvedību bez nekāda spiediena, ar personīgo piemēru. Bērns ir gatavs atdarināt jebkuru vidi un mēs to izmantojam.

Jautājums: Un tā ir zinātne par mīlestību? „Mazs ļauns dzīvnieks” zem nosaukuma bērns? „Ar koku pretim laimei”? Un tā ir mīlestība?

Atbilde: Diemžēl ar savu dzīvniecisko mīlestību jūs audziniet šausmīgu briesmoni. Ja jūs esat pārliecināti, ka pret bērnu nepieciešams attiekties ar neierobežotu mīlestību, tad jūs no viņa veidojat nelaimīgu būtni, kura nepazīst ierobežojumus un domā, ka viņam viss ir atļauts.

Nepieciešams saprast kādā veidā attiekties pret cilvēkiem, vēl jo vairāk pret personīgiem bērniem. Redzams arī jūs neesat saņēmuši pareizu audzināšanu, citādāk jūs saprastu, ka tā katram no mums ir nepieciešama.

Audzināšana nav tajā, lai izlasītu noteiktu skaitu grāmatu, saņemtu muzikālo izglītību, iegūtu skaistas manieres un zināšanas, kādā veidā uzvesties sabiedrībā.

Audzināšana nozīmē iespēju pareizi iekļauties cilvēciskajā sabiedrībā, kad katrs saprot, kādā pasaulē dzīvo, kādā viedā ir veidota cilvēciskā sabiedrība, kādās daļās tā dalās, kādā veidā šīs daļas savstarpēji mijiedarbojas, kādā virzienā viss attīstās, attiecības starp vīriešiem un sievietēm, pieaugušajiem un bērniem, veciem cilvēkiem un jaunatni.

Mums ir precīzi jāsaprot cilvēciskās sabiedrības dabu un kādā veidā no tās iespējams izveidot labvēlīgu sistēmu. Tad viss būs daudz labāk. Taču, ja apgalvojam, ka cilvēku šādi audzināt nedrīkst, tad saņemam to, kas mums ir: ar katru gadu arvien vairāk un vairāk zudusi paaudze.

Mēs neredzam, ka cilvēce degradē. Mēs esam pārvarējuši savas attīstības virsotni, nonākuši līdz maksimālam egoistiskam stāvoklim un esam sākuši laisties lejup – degradēt.

Lai šo izkropļoto apli pārrautu, nepieciešams izmantot audzināšanas metodiku, kuru dēvē par „kabalas zinātni”. Šī zinātne mums skaidro, kādā veidā to darīt. Cilvēks, kurš sāk šo zinātni apgūt, pakāpeniski mainās un spēj pats apmācīt citus.

Taču, par cik mazs bērns ir mazs egoistisks dzīvnieks, tad mums ir jāiemācās kādā veidā viņu audzināt, tas ir, jāparāda, kā pareizi sevi valdīt, lai spētu labvēlīgā veidā apvienoties ar citiem.

No nodarbības krievu valodā, 08.01.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →