Jautājums: Katrai paaudzei ir raksturīgas savas vērtības: vieni ciena naudu, citi zināšanas, un katra nākamā paaudze arvien mazāk cienīs materiālo un vairāk tieksies uz iekšējām vērtībām.

Atšķirība starp paaudzēm kļūst tik milzīga, ka nav saprotams, kādā veidā šodien vecāki spēj audzināt jauno paaudzi, kura dzīvo mums absolūti nezināmā pasaulē. Tāpēc, ka mēs izaugām vecajā pasaulē, kura iespējams, jau ir iegrimusi vēsturē.

Atbilde: Tas ir ļoti pareizi ievērots. Iztēlojieties, ka dinozauru pārim ir piedzimis pērtiķis, liekot pamatus jaunai ērai, kura ilgs daudzus tūkstošus gadu. Taču šie dinozauri skatās uz pērtiķi un nezina, ko ar viņu iesākt. Nav pat saprotams ar ko viņu barot, kādā veidā ar viņu spēlēties, par ko runāt.

Tieši šādi mēs šodien jūtamies – vecāku dinozauru lomā, kuriem ir piedzimis pērtiķis, tūkstoš reižu gudrāks par viņiem. Taču arī bērns skatās uz vecākiem un nesaprot, ko viņi no viņa vēlas. Vecāki viņu nesaprot un viņiem nav nekādas saiknes ar bērna pasauli. Vecāki ar bērnu ir saistīti tikai materiāli, tāpēc bērns gaida, kad viņu pabaros, iedos naudu un liks mierā.

Tāpēc, ka bērns vēlas sevi dzīvē realizēt, kā katra paaudze, tas ir, piepildīt savas vēlmes. Taču šīs vēlme nepavisam nav tādas kā vecākiem. Vecāki vēlējās skaisti ģērbties, taču jaunais cilvēks par apģērbu nedomā.

Vecāki cienīja klasisko mūziku, taču bērnu no tās pārņem drebuļi un viņš nesaprot, kā kaut ko tādu iespējams klausīties. Visa vecāku kultūra ir tik ļoti pretēja bērnu kultūrai, ka starp viņiem nav nekādas sapratnes.

Vieni nesaprot otrus un nespēj saprast. Satiekas tikai pamatojoties uz ēdienu un naudu, to kas attiecas uz ķermeniskajiem piepildījumiem. Un pat ķermeņa vēlmēs starp viņiem ir atšķirība: un ēdiens vairs nav tāds un darba, naudas, karjeras jēdziens mums pierastajā izpratnē, jaunajai paaudzei vairs neeksistē.

Viņi seko savai dabai, taču vecāku dabai pielāgoties nevēlas. Bērns domā, ja reiz vecāki viņu ir dzemdējuši, tad tagad viņu pienākums ir viņu apgādāt – iespējams pat līdz mūža beigām.

Vecāki steidza ātrāk iegūt specialitāti un iet strādāt, veidot ģimeni. Taču bērniem šādu domu un tieksmju nav, viņi ir gatavi visu savu dzīvi pavadīt vecāku mājās, savā istabā ar savu datoru.

Jautājums: Un ko jūs šādā situācijā ieteiktu vecākiem darīt?

Atbilde: Neko nav iespējams izdarīt, ja vecāki un bērni nav sasnieguši vienādu dziļumu. Tāpēc viņiem ir nepieciešams sasniegt saderīgu iekšējās attīstības līmeni, lai tas kļūtu kopīgs viņiem abiem kā „kopsaucējs”. Un šodien mums šāda kopsaucēja nav, tas var būt tikai nākotnē, atkarībā no tā, kurp jaunā paaudze var nonākt, nodarbojoties ar dvēseles attīstību.

Katrā cilvēkā ir daļa, kura ir mūžīga, kuru neietekmē laiks un tā ar gadiem nemainās. Ja es, kuram ir septiņdesmit un mans mazdēls, kuram šodien ir desmit gadi, sāksim kopā nodarboties ar savu dvēseli, tad mums parādīsies kopīga zona – mūžīga un pilnīga.

Tā bērnam būs ļoti svarīga, jo patiesībā šī tēma mūsdienu paaudzei ir daudz tuvāka, nekā visām iepriekšējām, Un caur to mēs spējam sasniegt kontaktu, saikni, savstarpēju sapratni, palīdzību – patiesi kopīgu dzīvi.

Es to redzu pēc saviem diviem bērniem, kuri tāpat kā es nodarbojas ar kabalu. Un tāpēc starp mums nav nesapratnes, jo viņi jūt, ka kabala vēsta par dzīves jēgu, par tās mērķi un šī nodarbe nekad nenovecos.

Turpinājums sekos…

No 851. sarunas par jauno dzīvi, 18.04.2017.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība | Add Comment →