Pārsteidzošs Radītāja izgudrojums

Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un Tas Kungs, tavs Dievs, viņus nodos… [Tora, Devarim, Ki Tece, 21;10]

Torā ir aprakstīti likumi, kurus jāzina visiem, kuri virzās uz priekšu, lai kļūtu līdzīgi Radītājam un atrodas nepārtrauktā karā ar sevi.

Cilvēks ir vesela pasaule. Atbilstoši realitātes atklāšanai mēs sākam apgūt, ka viss ārpus mums redzamais, patiesībā ir atspulgs tam, kas eksistē mūsos. Un tāpēc visi cilvēki, nedzīvā, augu un dzīvnieciskā pasaule, viss Universs eksistē manī, taču ārpus manis nekā nav.

Kad komentējot Toru, mēs sakām, ka cilvēkam ir noteiktā veidā jāapietas ar dzīvniekiem vai augiem, tad ar to tiek domāts egoisma dzīvnieciskais vai augu līmenis sevī. Gluži tas pats attiecas uz nedzīvo un cilvēcisko dabu.

„Vīrieši”, „sievietes”, „jaunavas” un viss pārējais par ko rakstīts Torā ir mūsu vēlmes, ar kurām strādājot, mēs tās tādējādi nosakām, šķirojam un novedam līdz atbilstošai labošanas secībai. Vēlmes pašas par sevi paliek, taču mēs izmainām to realizācijas metodi.

Tās vēlmes, kuras jau sākotnēji bija virzītas uz egoismu, lai gūtu baudu savā labā mēs pārtaisām, lai tās kalpotu par labu cietiem.

Šeit rodas jautājums: „Kādiem citiem, ja tas viss atrodas manī?”

Tieši tur arī ir viltība: patiešām viss atrodas manī, taču tanī pašā laikā, kad es visu redzu ārpus manis, tas man palīdz izmainīt manu attieksmi, nevis sevī, bet no sevis, tas ir, izmainīt tikai savu iekšējo vektoru.

Patiesībā es nekur neizeju, taču visu ārpus sevis esošo sāku pieņemt kā atrodošos manī, kā manas personīgās īpašības, kuras sevī iekļauj visu pasauli. Tas ir iekļauts nosacījumā – „cilvēks ir neliela pasaule” par ko stāsta kabala.

Un tad šajā pasaulē, kura tagad kļūst mana, es sāku visu saprast, uztvert, eksistēt. Šī pasaule netiek dēvēta par egoistisku. Taču tā ir manī, tāpēc ka es izmainīju savu vektoru: jau sākotnēji visu izmantojot nevis savā labā, nevis dēļ sava „es”, bet it kā attiecībā uz tiem, kas ārpus manis man šķiet sveši.

Tādā veidā es laboju savu egoismu (vēlmi saņemt) uz vēlmi dot. Un tas ir iekšēji manī un ne uz vienu neattiecas, tajā ir izlabots tikai vektors. Tādējādi es sāku sajust mani piepildošo Radītāju, augstāko spēku.

Tāpēc es nekur nemūku. Es kļūstu par sistēmu, kuru dēvē par „dvēseli” vai „Ādamu”. Vai izņemot mani ir vēl kāds? Neviens. Es esmu viens un Radītājs manī.

Es burtiski sāku sevī „ievilkt” visu pasauli, svešie kļūst savējie. To tad arī dēvē par „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Tad kas viņš par tuvāko? Viņš taču ir manī! Tomēr tagad viņš man šķiet tāls, tāpēc es cenšos padarīt viņu par tuvu, saliedēties ar viņu.

Taču ceļā notiek nepārtraukts karš. Nav iespējams nepārtraukti iztēloties, ka viss, kas atrodas ārpus manis, ieskaitot kosmosu, atrodas manī, bet es skatos sevī, kur atrodas „kinoprojektors ar ekrānu”, kurš nepārtraukti man rāda to, ko es redzu ārpus sevis.

Tas ir pārsteidzošs Radītāja izgudrojums, kas atrodas cilvēkā.

Ja vien mēs to visu redzētu tikai katrs no sevis, taču mēs redzam, ka gan dzīvnieki, gan zivis un pat cilvēki atrodas līdzīgās sajūtās. Sanāk, ka es sastāvu no daudzām egoistiskām vēlmēm, katra no kurām eksistē gluži tāpat kā es.

Ar ko tad atšķiras mana vēlme, mans „es”, kuru es tagad cenšos izzināt un sevī transformēt uz altruistisku, no vēlmes, kura ir man blakus esošam cilvēkam un arī viņš gluži tāpat skatās uz pasauli, un mēs ar viņu kontaktējamies un runājam?

Kas ir šī man blakus esošā vēlme? Piemēram, man pretī sēž biedrs, kurš apstiprina: „Jā, es arī visu redzu”. Tad, kas esmu es viņā un viņš manī? Tas nozīmē, ka manī ir kaut kāds biedrs, kurš absolūti patstāvīgi eksistē, patstāvīgi pieņem lēmumus, patstāvīgi sevi labo.

Tādēļ, lai to saprastu mums nepieciešams savienoties. Turklāt, apvienojoties mēs katrs paliekam savā individuālā egoistiskā vēlmē un nolūkā.

Sanāk, ka katrs no mums ir kā granātābols, kas sastāv no daudziem graudiem. Un viss šis kopums noved līdz sajūtai, ka pasaule ir kā bišu šūnas, kurā, no vienas puses notiek dalīšanās lielā daudzumā šūnu, taču no otras puses to apvienošanās mums dod Radītāja sajūtu. Citādāk mēs nekādi nespētu šo īpašību sevī sajust.

Katrs ir individuāls un katrs sevī jūt pasauli. Tieši visu individuālistu pulcēšanās, kad tie nevis saliedējas, bet tikai apvienojas paceļoties virs sevis, rada līmeni, kurš, no vienas puses sastāv no sešsimt tūkstošiem daļu, taču virs tiem vienotība, kur parādās augstākais spēks.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 10.10.2016.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed