Nepadoties pierunāšanai

Kad tavs brālis, tavas pašas mātes dēls, vai tavs dēls, vai tava meita, vai tava sieva, kas pie tavām krūtīm, vai tavs draugs, ko tu turi kā savu dvēseli, tevi slepenībā kārdinās, teikdams: iesim, kalposim citiem dieviem, – tādiem, ko ne tu, nedz tavi tēvi nepazīst, no to tautu dieviem, kas dzīvo jums apkārt, vai nu pavisam tuvu pie tevis, vai arī tālu no tevis, no viena zemes gala līdz otram, – tad nedod viņam vaļas un neklausi viņam, un tavas acis lai žēlodamas nekavējas pie viņa, un tu netaupi viņu un arī viņu nenoslēp, bet tev viņu būs bez žēlastības nokaut; tava roka lai ir pirmā, kas viņu nonāvē, un pēc tam visas tautas rokas. [Tora, Devarim, Ree, 13:07 – 13:10] Tavs brālis, tavas mātes dēls, tavs dēls… – tās ir cilvēka, kura iekšienē ir koncentrēta visa pasaule, personīgās īpašības. Lieta tā, ka cilvēka iekšējā pasaulē eksistē tāda pati sašķeltība, kādu viņš redz ārpus sevis. Tāpēc, ka viss, ko mēs redzam ārpus sevis ir mūsu iekšējā stāvokļa atspulgs, bet ārpusē nekā nav. Sacīts, ka tavi „tuvie” kūda tevi kalpot dieviem „no to tautu dieviem, kas dzīvo jums apkārt, vai nu pavisam tuvu pie tevis, vai arī tālu no tevis, no viena zemes gala līdz otram…”. Tas nozīmē, netici nekādiem elkiem, nekādām autoritātēm, nekādām teorijām, metodikām, ticībām un vēl jo vairāk reliģijām. Tev nav tiesību nekam nepamatoti vai arī ar pierādījumiem ticēt, bet tikai iet pa apvienošanās ceļu, vadoties pēc nosacījuma, ka nav tiesnesim (tas ir, cilvēkam, kurš tiesā pats sevi, lai saprastu, kur viņš ir un kas viņš ir) vairāk kā redz viņa acis. Tie ir materiālā prāta pierādījumi un tikai! Nekā pārdabiska, ne no vienas puses nekādas pierunāšanas: „manas acis” ir mans prāts. Tāda ir kabalas kā zinātnes izpratne: tai ir jābūt realizētai mūsu pasaulē un mūs jāpiesaista virzībai uz priekšu absolūti skaidrā veidā, pamatojoties uz personīgo pieredzi. Galvenais ir nekam neticēt, nepadoties nekādām autoritātēm. Nepieciešams tikai turēties kopā un iet vienā virzienā, kā vienā no savām vēstulēm raksta Bāls Sulams, ja kaut nedaudz izmainīsi kustības leņķi, tu būsi novirzījies no mērķa. Atbilstoši savai virzībai uz priekšu tu arvien vairāk novirzies sāņus un tāpēc netrāpi mērķī. Iztēlojies, ka tev ir jālido uz kādu planētu. Jau sākotnēji tu izvēlies virzienu, to uzstādi, nospied pogu un lido. Taču ja uzstādītajā mērķī ir novirze par pus grādu, tad lielā attālumā nav zināms, kur tu aizlidosi. Torā ir sacīts, ja kāds no taviem „tuvajiem” tevi kūdīs kalpot svešiem dieviem, „tavas acis lai žēlodamas nekavējas pie viņa, un tu netaupi viņu un arī viņu nenoslēp, bet tev viņu būs bez žēlastības nokaut; tava roka lai ir pirmā, kas viņu nonāvē, un pēc tam visas tautas rokas”. Tas ir, visam kas ir tevī, visām tavām papildu īpašībām tev ir jāpiekrīt, ka tu sevī nogalini noteiktu ļauno sākotni. Tev tas ir jāizanalizē, ne tikai pamatojoties uz savu rīcību, bet arī uz to, ka visas tavas īpašības, kuras dēvē par „ģimeni”, „tuvajiem” un „visu pasauli”, visas savas pārliecības tev ir jānoved tik tālu, lai tās atbilstu galējai izlabotībai. No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 13.07.2016. Avots krievu valodā

Diskusijas | Dot atpakaļsaiti | Uzdot jautājumu




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējais raksts:

Nākamais raksts: