Kongress Sanktpēterburgā, 1. nodarbība

Viss nonāk lejup no Radītāja. Cilvēks par sevi neatbild, ne par to, kas notiek ar viņu, ne par savu reakciju uz notiekošo ar viņu. Kādā veidā viņš ir spējīgs noteikt savu rīcību, savu nākotni?

Garīgajā pasaulē visu nosaka apkārtējā sabiedrība. Cilvēkam nav nekas savs: vai nu tas, ko viņš saņem no Radītāja, vai tas, ko viņš saņem no grupas un tas nonāk pie Radītāja, bet viņš pats ir tikai kā mazs zobratiņš milzīgā mehānismā.

Caur cilvēku viss no Radītāja nonāk pie citiem un gluži tāpat caur viņu no citiem nonāk pie Radītāja. Taču viņš pats? Kādā mērā viņš spēs sevi padarīt par pareizu zobratiņu, tāds būs viņa darbs.

Pareiza iekļaušanās grupā un Radītājā veido no mums zobratiņu, taču tādu, kurš absolūti saistīts ar Radītāju, atrodas ar Viņu absolūtā saliedētībā.

Ja es esmu vienīgais bojātais elements pasaulē, tad no manis ir atkarīgs viss. No manis ir atkarīgs Radītāja stāvoklis, visa radījuma stāvoklis, tāpēc ka es esmu iekļauts visos.

Tāpēc cilvēkam ir jāskatās: ko vēl es spēju darīt, lai būtu precīzi virzīts uz „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, „Labs un labu Darošs”. Cilvēkam ir jājūtas atbildīgam par visu pasauli. Nav svarīgi kas patiesībā pasaulē notiek, viņam ir jājūt, ka tas viss rada sekas nepareizai saiknei starp Radītāju un pasauli caur viņu.

Tā realizācija notiek grupā. Kad cilvēks pilnībā pakļaujas grupai, pildot to, ko tā no viņa pieprasa, tādējādi viņš savieno visu radījumu ar Radītāju.

No 1. nodarbības Sanktpēterburgas kongresā, 29.07.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises | Add Comment →