Otrpus uztveres

Kabalas zinātne skaidro, ka jebkāds garīgais darbs neparedz nekādas fiziskās darbības. Visam ir jānotiek tikai cilvēka vēlmē. Kabala operē ar to, kas patiešām ir radīts – ar vēlmi. Tikai vēlmi var vadīt no augšienes Radītājs un no lejas cilvēks, nekā cita nav.

Mums šķiet, ka visapkārt eksistē materiālā pasaule, taču šī pasaule ir iluzora. Tā eksistē tikai mūsu iekšējos priekšstatos. Kā raksta Bāls Sulams „Zoar Grāmatas ievadā”, mūsu smadzeņu pretējā pusē ir sava veida „ekrāns”, kurš uz sevis projicē visas mūsu domas, jūtas un attēlo mums it kā kaut kādu realitāti, kuru mēs redzam savu acu priekšā.

Patiesībā mēs neko neredzam. Mūsu acu priekšā it kā atrodas galds, sienas, pasaule, zvaigznes, galaktikas, taču nekā no tā visa nav, šādi mums tikai šķiet.

Tā nav vienkārša attiecību sistēma. Kabalas uzdevums ir iziet ārpus parastajām pasaulīgajām jūtām, sniegt cilvēkam pareizu pasaules skatījumu, pareizu tās sajūtu. Tāpēc, ka zinātne tiek dēvēta par kabalu, tas ir, zinātne par pareizu īstenās realitātes uztveri: kāda tā ir un kur izpaužas.

Radītājs neparedz, ka cilvēks kaut ko darītu fiziski, jo visa mūs ieskaujošā iluzorā pasaule ir ilūzija. Šādi ir sacīts arī Zoar Grāmatā, tad kad mēs nonākam augstākās pasaules sajūtās, tad sākam saprast, ka viss iepriekšējais ir bijis kā sapnī.

Tomēr, pat ja mēs iegūstam garīgo redzi, mēs turpinām eksistēt starp divām pasaulēm un sajūtam tās abas. Tikai tas objekts, kuru mēs it kā sajūtam pasaulīgajās īpašībās, tiek dēvēts par „olam a – medume” – iedomāta, mūsos izraisīta iluzora pasaule.

Taču reālā pasaule, kuru mēs atklājam ir mūsu īstā pasaule. Un starp šīm pasaulēm pastāv saikne. Cilvēks jūt visu šīs pasaules ilūziju un visu augstākās pasaules īstumu. Viss, kas atrodas aiz tā dēvētās šīs pasaules, tas ir, kas atrodas otrpus mūsu uztveres, mūsu ilūzijas, ietekmē mūsu pasaules ainu un tādējādi pakāpeniski virza mūs uz īstenās pasaules atklāšanu.

Cilvēkam viss ir dots tādēļ, lai viņš veidotu un darītu, nevis fiziski ar rokām un kājām, bet pildītu darbības savā vēlmē, tāpēc ka vēlme ir īstais radības materiāls, izņemot kuru nekas cits nav radīts.

Visi fiziskie baušļi, kalpošanas un pārējais attiecas tikai uz iekšēju garīgu izpildi mūsu vēlmēs un nolūkos. Un tikai! Tāpēc ir sacīts: „Es nevēlos no jums pilis, dārgas drēbes, cienīgumu, kas noved pie vardarbības, pie cīņas par varu. Man no jums ir nepieciešama sirds tīrība – darbs ar savām vēlmēm”.

Mums ir skaidri jāsaprot, ko nozīmē garīgā sakne un tās sekas mūsu pasaulē, kā tas ietekmē mūsu uztveri, kādā veidā mums liek redzēt noteiktus fiziskos tēlus, kurus mēs it kā uztveram savos piecos maņu orgānos. „It kā”, tāpēc ka šis viss eksistē kā sapnis un pašlaik mums šķiet daudz lielāka realitāte, nekā īstā realitāte.

Tomēr tas viss ir augstākā avota, augstākās saknes iedarbība uz mums, kurš kā ļoti viltīgs kinomehāniķis atskaņo mūsos filmu ar nosaukumu „dzīve”. Mums šķiet, ka mēs eksistējam fiziskajā ķermenī, ka mēs mijiedarbojamies, kustamies, taču tiklīdz mēs kaut nedaudz pamodīsimies, tad konstatēsim, ka tas viss notika sapnī, kā sacīts Zoar Grāmatā.

Un kad mēs nonāksim kontaktā ar sakni, nevis ar sekām, mēs sāksim saprast, kāpēc tā notika, kāpēc mums šo filmu, kuru dēvē par dzīvi atskaņoja, kāpēc tā bija tik daudzveidīga un piesātināta ar krāsām, skaņām un tik ļoti mūs aizrāva. Patiesībā mēs sajūtam nelielu, burtiski mikroskopisku iedarbību, šauru pēc uztveres dziļuma un pēc tā spektra, taču mums tā šķiet kā kaut kas neparasts.

Viss, kas notiek visapkārt, tiek attēlots nelielā cilvēka egoismā un tajā punktā, kur mēs katrs sajūtam šo pasauli. Taču tiklīdz egoisms sāk palielināties, mēs sajūtam egoismā attīstāmies nākamās pasaules ainas, taču jau izlabotas. Tāpēc, ka egoisms spēj palielināties tikai izlabojoties! Un tad, izņemot mazo punktu, mēs sākam iztēloties arī augstāko pasauli.

Mēs izzinām visu ar mums un pasauli notiekošā saknes, redzam kā ar šo sistēmu iespējams mijiedarboties, paātrināt tās attīstību, paplašināšanos, attēlošanu mums. Un tad mums kļūst saprotams: šī ir sakne un šīs ir sekas, un ietekmējot sakni, spējam mainīt sekas.

Būtībā, pašlaik mēs neesam spējīgi mainīt mūsu pasauli. Tas mums kļūst iespējams tikai tad, kad mēs „ieslēdzam” savu ietekmi uz tās sakni. Tāpēc atrodoties mūsu pasaulē, mēs redzam, ka mums nekas nesanāk un mēs nespējam neko izdarīt.

Taču, kad cilvēce nonāks pilnīgas atsvešinātības, depresijas, bezspēka stāvoklī, tad tā sadzirdēs, ka ir cits ceļš un tas ir vienīgais pareizais, tas ir ceļš nevis caur mūsu egoismu, kurš vada mūs, bet ceļš, kad mēs vadām egoismu. Un tad mēs spēsim pacelties augšup un sākt atklāt īsto pasauli.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 30.06.2016.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed