Atšķirība starp depresiju un garīgajiem kritumiem

Jautājums: Kāpēc studējot kabalu kritumi tiek dēvēti par egoismu, tā taču ir parasta depresija?

Atbilde: Nē. Jums šķiet, ka tā ir depresija, kaut kādas nesaprotamas sajūtas: nekas negribas, nekas nesaista un tamlīdzīgi. Patiesībā tā nav parasta depresija, vienaldzība pret pasauli, bet visīstākā iegrimšana tumsā!

Tā ir necaurredzama tumsa, jebkādas vēlmes trūkums. Tas ir, jums tiek palielināts egoisms.

Cilvēks savu dzīvi kabalā sāk no nulles stāvokļa, no normāla mūsu pasaules dzīvnieciskā egoisma: ēdiens, sekss, izklaides, nauda, vara, zināšanas. Tāds ir viņa sākotnējais stāvoklis.

Pēc tam viņš atnāk uz kabalu un piedzīvo noteiktu pacēlumu: iekļaujas grupā, gatavs tur darīt vienalga ko – dzīve ir lieliska, viss labi, atradu sevi. Bet līdz šim bija kaut kā skumīgi, kaut kas trūka, dzīves jēgas utt. Lūk pirmais pacēlums: ”Es atradu!”

Taču pēkšņi cilvēks krīt pretējā stāvoklī, kurš to iesūc kā melnā virpulī. Tas kā vakuums izsūc no viņa visus spēkus, viņš ar grūtībām spēj pagriezt galvu: nav kādēļ dzīvot. It kā viņam būtu iesists ar putekļainu maisu: galvā vieni putekļi un sirdī vieni putekļi. Sākas pacēlumi – kritumi, pacēlumi – kritumi.

Galvenais ir saprast, ka Augstākās pasaules izzināšana tiek veidota uz egoistiskās vēlmes trūkuma! Tāpēc kabalas zinātni dēvē par saņemšanas zinātni.

Taču kā es bez egoisma spēšu kaut ko saņemt? Kā bez vēlmes, bez degošas tieksmes būt īstam, veselīgam egoistam: es spēju notvert un iekarot Augstāko pasauli?

Viss, ko vēlas parasts cilvēks ir paēst, pastaigāt, „paurķēties” mobilajā telefonā, ar kādu parunāties. Ar to garīgo pasauli neiekarosi!

Viņam ir nepieciešams cits ierocis – milzīga vēlme, kad es degu, esmu gatavs uz visu, es vēlos iegūt augstāko pasauli.

Un tāpēc man palielina egoismu līdz stāvoklim Nr.2, taču es, pateicoties tam paceļos stāvoklī Nr.3. No trešā stāvokļa es nolaižos vēl zemāk – stāvoklī Nr.4 un pēc tam paceļos stāvoklī Nr.5 un nolaižos vēl zemāk, līdz pēc daudziem kritumiem un pacēlumiem sasniedzu, pieņemsim, stāvokli Nr.9.

shema

Un kad es atrodos zemākajā, šausmīgākajā, nepatīkamākajā stāvoklī, es piedzīvoju bailes, sakāvi, sajūtu, ka „labāk nāve, nekā tāda dzīve”. Tā ir atvadīšanās no mūsu pasaulīgā egoisma! Vēl dzīves laikā.

Lūk, tad uzkrājot n – to pacēlumu un kritumu daudzumu es paceļos punktā Nr.10. Pretstatot punktus Nr.9 un Nr.10 es redzu, ka tas viss patiešām nonāk pie manis no Radītāja: „Nav neviena cita, izņemot Viņu un Viņš ir labs un labu darošs”. Tā ir ticība augstāk par zināšanām, jo zināšanas ir egoismā, bet ticība – atdeves īpašībā.

Tādā veidā es pirmoreiz veidoju garīgo parcufu – sēklas pilienu, dvēseles iedīgli.

Šādi sākas dvēseles dzimšana. Kurš līdz šim līmenim nonāk, viņš jau ir ceļā! Kurš līdz tam nenonāk, var runāt, ko vien vēlas.

Kas ir interesanti, cilvēki, kuri atrodas pusceļā uz garīgo pasauli, taču nesasniedz „garīgo devīto vilni” visbiežāk no kabalas aiziet. Viņi sāk lamāt kabalu, mani, mūsu metodiku: „Tas viss nav tas! Lūk, citā vietā… Tur mēs…” un tamlīdzīgi.

Nepieciešams saprast, ka garīgā pasaule, nav tas, kas jums šķiet, bet tas, ko izzinām pēc metodikas, kas ir aprakstīta autentiskos kabalas avotos.

No nodarbības krievu valodā, 15.05.2016.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: