Ceļš uz Augstākās pasaules atklāšanu

Mūsdienās nav vienkārši atklāt kabalu pēc tās 2000 gadu trimdas.

Cilvēki nonāk līdz šīs zinātnes apguvei, jo viņos iedegas interese izzināt dzīves jēgu. Viņi meklē, kaut ko kaut kur dzird un pat nezinot, kas ir kabala, saprot ar „sesto maņu”, ka tā ir viņu un mūs atrod.

Pēc tam viņi katrs dažādi sāk apmeklēt grupu, studēt. Un pēc tam visi iekļaujas kopējā plūsmā, mācībās, visos iespējamos pasākumos, kopīgās maltītēs un uz viņiem sāk iedarboties grupas spēks.

Tas nav kopīgais grupas spēks, bet gan garīgais spēks. Šis spēks kā caur palielināmo stiklu spīd uz viņiem un cilvēki sevī sāk sajust iekšējas izmaiņas.

Studējot universitātē vai kādos kursos, vai pat mācoties jebkādas psiholoģiskas vai garīgas metodikas, mēs arī sevī – prātā vai jūtās, sajūtam visa veida izmaiņas, taču tās ir parastas pasaulīgas sajūtas.

Taču šeit mēs sākam just egoisma atdzimšanu. Pārlieku iedvesmotais cilvēks sākumā mērķtiecīgi dodas uz priekšu un negaidīti sajūt kaut kādu pelēcību, tumsu, vājumu. No kurienes, kādēļ, kāpēc? Viss pazuda, nekas neinteresē, nav pilnīgi nekāda spēka… – kas notiek? Tas nozīmē, ka viņā parādījās papildus egoisms, kuram mūsu pasaulē nav spēka.

Lai tiktu galā ar egoismu mums ir jāsaņem gaisma, spēks no augšienes, no nākamā, daudz augstāka stāvokļa, no Augstākās pasaules.

Un, ja mēs turpinām mācīties, lai arī šā tā, taču virzām sevi uz priekšu, tad pamazām no šāda stāvokļa izejam, nonākam pie nākamā un no jauna krītam tā, ka nonākam gļēvā, bezcerīgā stāvoklī. Nav zināms no kurienes un kā, mums parādās egoisms. Un atkal pakāpeniski mēs no šī stāvokļa „izlienam”.

Tādā veidā mēs veicam daudzus secīgus kritumus un pacēlumus – šādi Augstākā gaisma ar mums strādā.

Cilvēka garīgais ceļš atgādina kardiogrammu: augšā, lejā, pluss, mīnuss. Šie stāvokļi var būt gan bieži, gan reti. Viss ir atkarīgs no mūsu piedalīšanās intensitātes grupā.

Daudzi neiztur un aiziet. Ja cilvēks aiziet, tad viss, ko viņš ieguva, viņam paliek mīnusā, tāpēc ka viņam atklāja egoismu, lai viņš virs tā paceltos un gala rezultātā iegūtu Augstāko pasauli.

Ja cilvēks studē daudzus gadus, tad viņš nonāk stāvoklī, kurš tiek izsaukts ar ļoti lielu kritumu.

Šajā kritumā, kas notiek Augstākā spēka iedarbībā, atrodoties noteiktā līmenī, cilvēks sāk sajust: vienīgais, kas viņam spēj palīdzēt – viņa sasaiste ar šī spēka avotu, tas ir, Radītāju. Un viņš sāk pieprasīt Radītāju. Šeit rodas cilvēka pirmais kontakts ar Augstāko spēku.

Cilvēks sāk saprast, ka viņa kritums baisā stāvoklī tika izraisīts no augšienes, no Radītāja un, nevis lai paceltos vai kristu, bet tāpēc, lai viņš spētu pretstatīt šos divus līmeņus, tos sevī savienot.

Turklāt zemākajam līmenim ir jābūt kā Malhut, augstākajam līmenim, kā Keter un starp tiem desmit sefirot. Tad izveidosies, tas, ko dēvē par parcufu vai dvēseli, pateicoties tam, ka cilvēks sevī savienoja divus pretpolus.

shema

Iepriekš viņš veica gan kritumus, gan pacēlumus. Taču šeit viņš tos sevī saīsina – gan pozitīvā, gan negatīvā stāvoklī koncentrējoties uz to, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Viss ko viņš saņēma negatīvā stāvoklī, nāk no viņa pozitīvā stāvokļa.

Un tas viss tādēļ, lai cilvēku novestu pie saiknes ar Radītāju, pie Viņa sapratnes, tāpēc ka tagad cilvēkam rodas iespēja sevī sajust, saprast Radītāja integritāti, Viņa absolūtumu, Viņa vienreizību, gan savās negatīvās, gan pozitīvās sajūtās.

Taču kabalā, atšķirībā no citām pasaulīgām metodikām, problēma ir tā, ka nepieciešamais laiks, kurā iespējams līdz šādam stāvoklim nonākt ir, pieņemsim, desmit gadi. Kabalisti to neslēpj.

Un nevajag baidīties, bet labāk apņēmīgi virzīties uz priekšu, lai no sevis izveidotu nākamā attīstības līmeņa – Augstākās pasaules cilvēku.

No nodarbības krievu valodā, 15.05.2016.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: