Kurp virzīsies pasaule?

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”: Ja mēs griezīsimies pie atbildes meklēšanas tikai uz vienu vienīgu jautājumu, esmu pārliecināts, ka visas problēmas un šaubas (sakarā ar kabalas zinātnes nepieciešamību) izzudīs no redzes loka.

Runa iet par uzmācīgu jautājumu, kuru uzdod visi cilvēki: „Kāda ir mūsu dzīves jēga?” Šie mūsu dzīves gadi mums maksā tik dārgi, citādi sakot, mēs dēļ tiem paciešam milzum daudz ciešanas un mokas, lai beigās tos noslēgtu. Kurš tad tos izbauda? Vai ja precīzāk, kam es sniedzu baudu?

Dzīve nepārtraukti mums uzdod smagus jautājumus un piespiež meklēt risinājumu. Ja mums savas problēmas izdodas atrisināt, tad dzīvē mēs jūtamies labi. Taču mūsdienās rodas tik sarežģīti jautājumi, ka mēs neesam spējīgi tos atrisināt. Tie ir globāli jautājumi, kas aptver visu pasauli.

Kāpēc mēs visi tik ļoti esam viens no otra atkarīgi, ka neviens nespēj sevi atdalīt no citiem? Kāpēc izplatījušās narkotikas? Kāpēc izjūk ģimene, pārtrūkst saikne starp vecākiem un bērniem? Kāpēc mūsu dzīve gūst tik izkropļotu formu, kāda nekad nav bijusi visā garajā cilvēces vēsturē?

Pasaule mūs ietver kā aplī, liekot sajust briesmīgu atkarību vienam no otra – ikviena no visiem. Visas sistēmas, kuras mēs esam veidojuši tūkstošiem gadu: ekonomika, izglītība, ģimene – viss izjūk. Acīmredzot iemesls ir pašā cilvēcē, kura nav spējīga dzīvot pēc vecajiem principiem.

Vecais princips vēsta: „Dod un saņem”, „Tu man, es tev”, kā tiek teikts: „Ejiet un pelniet viens no otra”. Es kaut ko daru un dodu tev, un tu kaut ko dari un dod man – šādi dzīvojam.

Taču šodien mēs zaudējam spēju šādā veidā saistīties – gan ārēji, gan iekšēji. Mūsu saikņu sistēma mainās. Mēs negaidīti atklājam, ka dzīvojam pasaulē, kura darbojas pēc citiem likumiem, nekā līdz šim.

Šī pāreja ir ļoti savāda un tāpēc mēs nesaprotam, kas notiek. Viss it kā ieslīgst miglā: mūs saistošās saiknes, savstarpējā atkarība, attieksme pret ģimeni, dzīvi, vecākiem, bērniem, darbu.

Iepriekš varēja valdīt ar naudas un varas palīdzību – skaidriem un saprotamiem līdzekļiem. Taču tagad viss kļūst svārstīgs un nestabils. Rodas jautājums: „Ko darīt tālāk? Kurp doties?”

Cilvēks sāk uzdot jautājumus, kuri iepriekšējās paaudzēs neradās: „Kāpēc mēs dzīvojam? Kāda ir dzīves jēga?” Iepriekšējās paaudzēs cilvēki domāja par iztiku, seksu, ģimeni, naudu, cieņu, zināšanām, tas ir, centās apmierināt sava ķermeņa prasības, pasaulīgās, egoistiskās vēlmes.

Taču šodien tas gandrīz nevienu neinteresē. Mēs kļūstam arvien vienaldzīgāki pret baudu un piepildījumu, kas vēl nesenā pagātnē bija tik svarīgi: ēdiens, sekss, ģimene… Cilvēks tajā dzīvoja. Taču šodien tas viss iegūst kaut kādas izkropļotas formas vai arī vienkārši izzūd no mūsu redzes loka.

Pie kā turēties – pie naudas? Taču, kas zina, kas būs ar finanšu sistēmām? Cieņa vairs nevienu neuztrauc. Zināšanas – ko tās mums dod? Visas šīs augstās vērtības kļūst ļoti miglainas un nesniedz pārliecinātības un varas sajūtu pār savu dzīvi.

Protams var visus šos jautājumus sevī apklusināt un uzturēt zemu līmeni: mazāk jautāt un iejaukties, un vienkārši plūst pa dzīves straumi. Taču dzīve kļūst tāda, ka nav iespējams norobežoties no citiem. Problēmas kļūst kopīgas un tās jebkurā gadījumā līdz manīm nonāks. Man neizdosies no tām novērsties un sevi izolēt no sabiedrības, no tautas, no pasaules.

Mēs kļūstam tik ļoti savstarpēji saistīti, ka es negribot tieku iejaukts visā notiekošajā. Pat ja es tajā nepiedalos fiziski, taču šīs vibrācijas jebkurā gadījumā pie manis nonāk pa gaisu. Sanāk, ka katrs tieši vai pastarpināti uzdod jautājumu: „Kādēļ es dzīvoju?”

No vienas puses šis jautājums ir mūsu paaudzes gan jūtu, gan prāta augstā attīstības līmeņa sekas. Taču no otras puses šis jautājums rodas dēļ vilšanās sajūtas. It kā man viss ir: ēdiens, sekss, ģimene, bet es neko nevēlos, visus noniecinu. Manī ir izaugusi vēlme, kas attiecas uz daudz augstāku līmeni, kurš no manis pieprasa uzzināt, kādēļ tas viss?

Mums vairs nepietiek dzīvot tajā līmenī, kur mēs piedzimām un eksistējam. Tā ir dzīvnieciska eksistence, ja mēs vienkārši pildām sava ķermeņa vēlmes. Mēs tādējādi spējam celt debesskrāpjus un pagriezt upes pretējā virzienā, taču mēs esam dzimuši uz šīs Zemeslodes un uz tās arī savu dzīvi beigsim.

Vairāk nekā nebūs un tāpēc šis ir dzīvnieciskais līmenis, tikai vairāk attīstīts, vai precīzāk sakot, gluži pretēji, daudz sabojātāks. Tāpēc, ka dzīvnieki nekļūdās, bet seko saviem dabiskajiem instinktiem. Taču cilvēks izdara vienu kļūdu pēc otras.

Tāpēc tik izplatīti ir antidepresanti un narkotikas. Tas viss rodas no atbildes trūkuma uz jautājumu par dzīves jēgu. Pat ja šodien kāds neapdomīgi vēlētos turpināt dzīvot kā vakar, tad tas vairs neizdosies. Mums nāksies apzināties, ka mēs atrodamies sistēmā un šo sistēmu mums ir jāsaprot un jāizzina. Tikai tādā veidā mēs spēsim savienoties un sakārtot savu dzīvi.

No nodarbības, no raksta „Priekšvārds TES”, 18.09.2016.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Dot atpakaļsaiti | Uzdot jautājumu




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējais raksts: