Laiks atmaksāt parādus

No Bāla Sulama raksta „Miers”: Neraugoties uz to, ka šī pasaule mums šķiet kā atvērta tirgotava bez saimnieka, kur katrs garāmgājējs var ņemt preces un visu ko vien dvēsele vēlas bezmaksas un neraizējoties – rabijs Akiva uzstāj un mūs brīdina, ka „tirgotājs dod uz parāda”.

Tas ir, neskatoties uz to, ka tu šeit neredzi saimnieku, zinu, ka saimnieks ir, bet samaksu viņš neprasa tikai tādēļ, ka dod uz parāda. Sacīts: „Grāmata ir atvērta un roka raksta” – tas ir, eksistē vienota grāmata, kurā tiek ierakstīta ikviena darbība bez izņēmuma.

Cilvēki nezina, ka dzīvo uz parāda, kuru nāksies atdot. Un tomēr pakāpeniski viņu parāds uzkrājas un viņi sāk just, ka nav izvēles – no šīs dienas un turpmāk rēķinus nāksies apmaksāt.

Tas ir līdzīgi izaugušam bērnam, kuru vecāki aizsūtījuši strādāt. Taču viņš visu pirmo saņemto algu, no priekiem, iztērēja konfektēm. Kad viņš atgriezās mājās, viņam jautāja: „Kur tava alga? Tu jau esi pieaudzis un tev ir jāpiedalās izdevumu segšanā.” Viņš vairs nedrīkst atļauties visu naudu iztērēt konfektēm, jo viņam ir jāsāk atdot parāds.

Cilvēce ir attīstījusies līdz tādam stāvoklim, kad tai Saimniekam ir jāsāk atdot visu, ko līdz šim no viņa ir saņēmusi, visu viņa cilvēces attīstībā ieguldīto, kā arī visu, ko saņems nākotnē, taču tikai pēc personīga lūguma. Mums katru reizi būs jālūdz un šim lūgumam ir jābūt par to, kā caur atdevi tuvākajam sniegt baudu Kreditoram.

Šī pāreja, kur pasaule tiek izmantota kā „nesaimnieciska tirgotava” attiecībā pret vēlmi atdot parādu, notiek pateicoties ciešanām: garīgajām vai materiālajām. Garīgās ciešanas tiek dēvētas par „punktu sirdī”, kad cilvēks sāk jautāt: „kādēļ es dzīvoju? Kāda ir šīs dzīves jēga?” Taču materiālās ciešanas ir vienkārši triecieni, kuri mums liek aizdomāties.

Piemēram, cilvēkam veicās un viņš kļuva bagāts. Un negaidīti bizness pārstāja nest ienākumus – neveicas un viss! Viņš žēlojas par neveiksmi, par likteni, taču patiesībā, viņam vienkārši vēlas palīdzēt un likt saprast, ka pietiek. Nedaudz nopelnīji, taču galvenais – aizdomājies, ka šajā dzīvē iespējams nopelnīt vēl kaut ko, proti, garīgu atalgojumu.

Tādā veidā cilvēks tiek virzīts uz priekšu, tā tiek virzīta tauta, valsts, visa pasaule – ar triecienu palīdzību. Visi mūsu agrākie „biznesi” pārstājuši nest ienākumus. Mēs domājām, ka tā turpināsies mūžīgi, taču reiz visam pienāk gals. Zemeslode beidz savu eksistenci, beidzas gaiss, beidzas mūsu dzīve. Padzīvojām un pietiek.

Tā cilvēce nonāks pie aplēsēm. Krīze rāda, ka mēs dzīvojam bijušās pasaules pēdējos mirkļus. Vecā pasaule aizveras! Uz tirgotavas durvīm tiek izkārts paziņojums: „No šīs dienas un turpmāk ir jāatmaksā parādi”.

Iepriekš mēs domājām, ka tas bija bez maksas – taču nē. Turpmāk bez maksas neko nesaņemsi. Mēs esam izauguši un tagad mums ir jāiet uz darbu. Mēs vairs neesam līdzjūtīgo tēva un mātes aizbildnībā, kuri par mums rūpējas, uzskatot par daļu no sava ķermeņa. Tagad mēs esam patstāvīgi cilvēki, tāpēc ka mūsu egoisms ir izaudzis līdz milzīgiem izmēriem.

Var iebilst, ka mēs nevēlamies pieaugt, bet vēlamies palikt pie tēva un mātes. Šādi šodien rīkojas daudzi jaunie cilvēki, kuri nevēlas dibināt ģimeni, nevēlas strādāt. Taču to dēvē par infantilismu.

Drīz šāda tendence beigsies, būs tādi triecieni, ka nāksies no šādas dzīves atvadīties un iet mācīties. Nebūs citas izvēles, vecāki un visa sabiedrība jutīs, ka ar jauno paaudzi notiek katastrofa, viņi nevēlas strādāt un paliek vecāku apgādībā.

Tā vietā, lai dalītu pabalstus, viņiem maksās stipendiju par mācībām, lai mācītos, kā rūpēties par sabiedrību. Viņiem nāksies pacelt visu sabiedrību nākamajā līmenī un tā būs viņu maksa par parādu.

No nodarbības, no raksta „Miers”, 01.09.2016.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: