Un Israēla bērni devās ceļā no Beērot – Benei – Jaākanas uz Mozeru; tur Ārons nomira, un viņu tur arī apglabāja, bet viņa dēls Ēleāzars kļuva par priesteri viņa vietā. Un no turienes tie aizgāja uz Gudgodu, bet no Gudgodas uz Jotbatu – tā ir ar ūdens straumēm bagāta zeme. [Tora, Devarim, Ekev, 10:06 – 10:07]

Garīgajā pasaulē nāve nav sods vai kaut kas briesmīgs. Kad tēva vietā atnāk dēls, tas nozīmē pacelšanos augšup uz nākamo līmeni, kā piemērā ar Āronu.

Tas ir, viņš mirst savā iepriekšējā veidolā, kādu agrāko darbību izpildījumā, tāpēc ka nespēj pacelties nākamajā līmenī, nepametot savu iepriekšējo formu. Taču pēc tam viņš iegūst jaunu formu, kura tiek dēvēta par viņa dēlu. Taču vispār visas dvēseles ir nemirstīgas. Tās neko nezaudē, bet nepārtraukti gūst.

Citiem vārdiem runājot, runa ir par vēlmi, kura transformējas dažādos vārdos, līdz nonāk pie sava galīgā izlabotā stāvokļa.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 16.05.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Tora | Add Comment →