Jautājums: Kā attiekties pret principu „Acs pret aci, zobs pret zobu”?

Atbilde: Tas ir nepareizs teiciena traktējums, kurš tiek saprasts kā pienākums kaitēt otram par to, ka viņš it kā ir darījis man sliktu.

Gluži otrādi, man ir jābūt viņam pateicīgam par to, ka viņš norāda uz īpašību, kura mani aizskar. Tāpēc, ka, ja es būtu izlabots mani nekas nespētu ietekmēt, es būti pilnībā aizsargāts no jebkādām „bultām”. Mani nebūtu iespējams izsist no līdzsvara, es nespētu sašust, apvainoties, tāpēc ka ideālā variantā citiem manī nebūtu aiz kā aizķerties.

Taču šādi, ja man kaut kur kaut ko saka vai arī es redzu kaut ko aizskarošu, vai virzītu personīgi pret mani, tas tikai norāda uz manu neizlaboto stāvokli.

Ja es izlabošu sevi, tad tādā veidā es izlabošu apkārtējo pasauli, es pārstāšu tajā redzēt negatīvas īpašības. Mūsu briesmīgās pasaules vietā es negaidīti sākšu sevi redzēt garīgajā pasaulē, bezgalības pasaulē. Tas ir atkarīgs tikai no manu personīgo īpašību izlabošanas un nevis no citu cilvēku izlabošanas, tāpēc ka pasaule ir mana pretējā puse, kura apliecina, ka iekšēji es vēl neesmu izlabots.

Jautājums: Proti, tas nav tas pats „dots pret dotu”, par ko kaut kādā veidā man ir jāatbild?

Atbilde: Man ne par ko nav jāatbild. Man nekavējoties ir jāvēršas pie sevis. Un, ja es dzirdu, redzu, jūtu kaut kur kaut ko no kāda, tad tas tādēļ, ka manī ir neizlabotas īpašības, un man par to ir jādomā un jāpateicas par to, ka man parāda, kas tieši sevī ir jāizlabo.

No nodarbības krievu valodā, 01.05.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →