To visu radījis Radītājs

Kongress Maskavā, 4. nodarbība

Nodarbojoties ar garīgo darbu mums ir jāievēro pirmais kabalas pamat principam: „Nav neviena cita, izņemot Viņu” – nav radījumu, nav nekā. Man ir darīšana tikai ar Radītāju un tikai es viens eksistēju un nepārtraukti atrodos iepretim Viņam.

No tā, ko Radītājs manī un ārpus manis demonstrē, es sāku uztvert, ka Viņš to visu rāda man, lai es iegūtu nepieciešamās sajūtas Viņa lielajai atklāsmei.

Viņš vēlas mani audzināt kā jaundzimušo, kuru mēs turam rokās un cenšamies sapurināt, parādīt, iemācīt, lai viņš ātrāk kļūtu gudrs, attīstīts, saprotošs.

Tāpēc tad, kad esmu sevi saistījis ar „Nav neviena cita, izņemot Viņu” un precīzi piesaistījis sevi šai definīcijai, tad visu, kas notiek pasaulē es sāku uztvert kā man paredzētu Radītāja izpausmi.

Viņš vēlas, lai es atklātu Viņu pareizā attiecībā pret visiem, tas ir, attiektos pret visiem tā it kā es attiektos pret Radītāju. Tāpēc, ka viss, kas notiek ap mani ir Viņa izpausme.

Tādējādi šeit rodas nosacījums: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” un „No mīlestības pret radījumiem uz mīlestību pret Radītāju”. Citādāk mēs nespēsim sasniegt Viņa atklāsmi, ja nesapratīsim, ka nav ne sveša, ne tuva – neviena! Attieksmē pret mani ir tuvāka vai attālāka Radītāja atklāsme visdažādākajās formās.

Es redzu Viņu, redzu studentus, nedzīvās, augu, dzīvnieciskās dabas veidā, visas cilvēces veidā. Un atbilstoši tam cik es spēju visus šos elementus pietuvināt sev, attiecoties pret tiem kā pret Radītāja parādību, manu acu priekšā parādās ļoti vienkārša aina: pasaule, kas piepildīta tikai ar Radītāju.

Un kur viss pārējais? Izrādās, viņi ir manas dvēseles daļas, kuras Radītājs man atklāj. Bet kas esmu es pats? Tikai punkts no kura veicu šo atklājumu.

Mums ir darīšana ar Radītāju. Taču tehniskos jautājumus savstarpēji saskaņojam, jo atrodamies normālas materiālās pasaules ietvaros un mums to nepieciešams darīt. Mēs zinām, ka aiz katra biedra atrodas Radītājs. Un, ja mēs melojam biedram, mēs melojam Radītājam.

Tādā veidā man nepārtraukti ir jāiztēlojas Radītājs, kurš atrodas starp mums, vai arī Radītājs, kurš atrodas aiz biedriem, vai sevi kopā ar biedriem, kuri attiecas pie Radītāja. Mums ikreiz tas ir jānoskaidro. Un ikreiz tas izskatīsies citādāk.

Taču, ja cilvēks, gluži pretēji, iegrimst ikdienišķajā dzīvē un iekšēji sevī nesagremo to, ko Radītājs viņam piedāvā, lai Sevi atklātu, necenšas atrast pareizu reakciju uz Viņa aicinājumiem, tad minūtes, dienas, mēneši, gadi aizrit veltīgi un daudzkārt sliktāk salīdzinājumā ar visiem citiem cilvēkiem.

Tāpēc, ka vienkārši cilvēki nemierina sevi ar cerību sasniegt augstāko pasauli, bet viņš domā, kad tad viņam atklāsies Radītājs, taču tajā pat laikā katru minūti nenodarbojas ar sevis pāraudzināšanu, sevis noskaņošanu, lai sajustu Radītāju, to, kas viņam tiek katru mirkli dots.

Tāpēc, ja cilvēkam rodas dažādas problēmas, kuras viņu maldina un attālina no mērķa, – tas nozīmē, ka Radītājs ar viņu strādā vairāk. Un viņam ir jāpateicas Radītājam par visām problēmām un traucēkļiem, kas viņu piemeklē.

Nepieciešams uz notiekošo skatīties pareizi, nemeklēt mieru, censties pēc iespējas efektīvāk izmantot laiku un noteikti neiedziļināties savā raksturā, nekrist „nedzīvā” stāvoklī, jo šādā stāvoklī viņš ne uz ko nav spējīgs.

Tas ir ļoti interesants, radošs darbs, īpaši, kad iedziļinies un saproti, ka tev paveras apbrīnojama sistēma ar kuras palīdzību Radītājs mūs apmāca kā mazus bērnus: skaties vēl un vēl, no kā tu esi veidots.

Mēs šo pasauli izzinām iekšēji sevī. Ārpusē nekā nav! Uzkrājot no visām iespējamām problēmām ar apkārtējiem pietiekamu sajūtu kvantitāti un kvalitāti, mēs šajās sajūtās atklājam Radītāju.

No 4. nodarbības Maskavas kongresā, 03.05.2016.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed