Kongress Maskavā, 3. nodarbība

Lūgties nenozīmē noteiktā laikā sapulcēties kopā, raudāt, krist uz ceļiem un lūgt.

Lūgšana ir liela, mērķtiecīga, pareiza, kopīga vēlme, kura mūsos rodas, patiecoties augtākās gaismas – or makif (apkārtējās gaismas) iedarbībai.

Šāda vēlme var parādīties jebkurā mirklī, un mēs to sajutīsim kā vienu vienotu veselumu, kurā nekavējoties bez jebkādām starpposmu darbībām atklāsies Radītājs.

Garīgajā pasaulē ir citādāk, nekā mūsu pasaulē, kur cilvēki pulcējas vienā vietā un mehāniski lūdzas. Mēs kopīgi strādājam, piesaistot sev augstāko gaismu un šī gaisma „ieskrūvē pēdējo skrūvīti” mūsu kopīgajā sistēmā, „satverot” mūs tieši tā, kā mēs vēlējāmies.

Kaut kur mēs uz augstāko gaismu iedarbojāmies pareizi, savstarpēji savienojāmies un mūsos parādījās augstākā gaisma – atdeves un mīlestības īpašība, kuru būtībā mēs sasniedzām paši, bet gaisma parādījās tāpēc, ka mums ar to izveidojās īpašību līdzība.

Tāpēc tā nav parasta, vispārēji pieņemta lūgšana, bet gan kabalistu kopīga darbība, lai sasniegtu vienu vienotu kopīgu vēlmi, kuru nepieciešams savienot, saaust, salīmēt no visām personīgajām vēlmēm.

No 3. nodarbības Maskavas kongresā, 02.05.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Lūgšana un nolūks, Norises | Add Comment →