Kongress Maskavā, 3. nodarbība

Lūgšanai nav jābūt individuālai, subjektīvai. Tā ir vislielākā kļūda, tāpēc ka garīgajā pasaulē nekas tāds nevar būt.

Garīgā pasaule ir vispārējā sistēma, dēvēta par „Ādamu”, tikai skatoties kādā mērogā. Ja augšā šī sistēma sastāv no desmit sefirot, tad pēc tam tās mērogs attiecībā pret mums vienkārši samazinās un ne vairāk.

Visos līmeņos, tā ir tā pati Bezgalības pasaule, tikai attiecībā pret mums tā izskatās maza vai liela. Taču jebkādā gadījumā tās ir desmit sefirot, tikai dažādos palielinājumos vai pamazinājumos.

Tāpēc, ja neesmu virzīts uz desmitnieku, neskatos uz to kā uz vienotu veselumu, tad mana egoistiskā iztēle man attēlo pavisam citu ainu. Es aizeju kaut kur neeksistējošā.

Vēršanās pie Radītāja ir iespējama tikai no apļa, kurš sastāv no desmit cilvēkiem, kuri ir absolūti savstarpēji savienoti kā viens vienots veselums.

Un jo augstāk mēs pacelsimies pa garīgajiem pakāpieniem, jo vienotībai būs lielāks spēks. Asija pasaulē – desmit reizes lielāks, Jecira pasaulē – simts reizes, Brija pasaulē – tūkstoš reizes, Acilut pasaulē – desmit tūkstoš reizes. Un pēc desmit tūkstošiem jau nāk bezgalība – stāvoklis, ko dēvē par „Keter”.

Mēs strādājam tikai attiecībā pret Radītāju un tikai pamatojoties uz pilnu kli/tilpni. Pat ja kli mums šķiet tikai neliels desmitnieks, tas nav pareizi, tāpēc ka viss pārējais izņemot desmitnieku arī ir kli. Un mēs šos stāvokļus pakāpeniski sāksim sevī sajust.

No 3. nodarbības Maskavas kongresā, 02.05.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Desmitnieki, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Lūgšana un nolūks, Norises | Add Comment →