Jautājums: Kā pārdzīvot tuva cilvēka zaudējumu? Kā attiekties pret šīm sāpēm?

Atbilde: Es saprotu, ka cilvēks šāda zaudējuma dēļ jūt sāpes, īpaši, ja runa ir par bērniem. Kad nomirst vecāki to vēl kaut kā var saprast, jo mēs zinām, ka neviens nav mūžīgs. Taču, kad bērni nomirst pirms vecākiem, tā ir milzīga traģēdija un var tikai just līdzi šādām bēdām.

Taču no otras puses, kad cilvēks sāk redzēt realitāti no daudz augstāka līmeņa – mūžīga un pilnīga, tad viņš saprot, ka visas mūsu darbības, kuras mēs šajā pasaulē veicam, ir ļoti svarīgas un neviens tāpat vien nepazūd. Katram cilvēkam ir sava misija.

Pat, ja cilvēks šīs dzīves laikā nesasniedz pilnības stāvokli, kuru dēvē par Paradīzi, viņam ir iespēja turpināt nākamajā dzīves ciklu riņķojumā. Acīm redzot ar to viņš ir pabeidzis savu darbu un tāpēc pārtrauc savu dzīvi šajā pasaulē. Un tagad viņa dvēsele no jauna atgriezīsies, lai pildītu savu misija, lai savas dzīves laikā sasniegtu garīgo augšupeju.

Garīgajā pasaulē nepieciešams pacelties tieši no mūsu pasaules, pateicoties savam egoismam. Mūsu pasaule ir realitāte, kuru mēs redzam caur sava egoisma prizmu, caur vēlmi visu sagrābt, piesavināties sev, aizsargāt sevi. Mēs jau sākotnēji esam radīti ar tādu ierobežotu realitātes uztveri, lai virs tās izveidotu pretēju uztveri: saņemšanas savā labā, tieši pretēji izvilkt no sevis visus dvēseliskos spēkus un atdot visiem.

Tāpēc viena pasaule nevar eksistēt bez otras. Mūsu pasaule mums sniedz lielisku iespēju – sasniegt augstāko pasauli, izmantojot tieši mūsu egoismu, ko dēvē par palīdzību no pretējā. Tieši ar mūsu ļaunā, egoistiskā spēka palīdzību mums nepieciešams veidot labo spēku.

Mēs neveidojam savu egoismu, bet virs egoisma veidojam labo, lai visus noziegumus nosegtu mīlestība. Šāda iespēja ir dota katram, taču ja cilvēkam to nav izdevies realizēt, tad viņš atkal atgriežas uz šīs zemes. Tāpēc mēs redzam, ka dzimst paaudze pēc paaudzes – cilvēce aug un attīstās.

Un mūsu paaudze ir īpaša ar to, ka tā pirmā savai labošanai sāk izmantot kabalas zinātni, kura mums palīdz sasniegt jaunās pasaules sajūtu. Ja tā vietā, lai tikai runātu, mēs viens otram palīdzam sasniegt šo jauno realitātes uztveri, tad tādējādi palīdzam arī sev tuvām dvēselēm. Kad viņi atkal atgriezīsies uz šīs zemes, lai pildītu savu misiju, tad viņi nonāks citā līmenī.

Mēs to nejūtam, taču mēs viens no otra esam atkarīgi un savstarpēji saistīti: tie kuri vēl dzīvo un tie, kuri ir pametuši šo pasauli. Mēs ar saviem labajiem darbiem šeit ietekmējam dvēseles, kuras ir zaudējušas fiziskos ķermeņus un eksistē tikai kā spēki nevis matērija.

No 726. sarunas par jauno dzīvi, 05.05.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis | Add Comment →