Jautājums: Kā attiekties pret tuva cilvēka zaudējumu? Nav iespējams samierināties ar to, ka tikko cilvēks bija un pēkšņi viņa vairs nav. Prāts nepiekrīt tam, ka mūsu dzīve ir īslaicīga. Nāve mums šķiet nereāla.

Atbilde: Vai tāda attieksme neliecina par mūsu uztveres ierobežotību un naivumu, par sava stāvokļa neizpratni, brieduma trūkumu? Mēs neesam spējīgi uztvert dzīvi un nāvi.

Acīm redzot mēs no savas dzīves esam spējīgi uztvert tikai nelielu fragmentu, gluži kā mazi bērni, un nezinām, kas patiesībā šai dzīvē notiek. Tikšanās ar nāvi mūs šokē – bija dzīvs un pēkšņi izzuda. Mēs skatāmies uz nedzīvo ķermeni un brīnāmies, ka tas vairs nav cilvēks, draugs, radinieks. Bija cilvēks un vairs nav. Kā tas iespējams?

Šis cilvēks manī dzīvoja, bija iezīmogojies manās īpašībās, vēlmēs, sajūtās, atmiņā. Un pēkšņi viņš ir gandrīz izzudis. Kā iespējams, ka cilvēks pārstāj eksistēt? Mūsu prāts nespēj to uztvert. Un problēma acīm redzot nav pašā realitātē, jo mūsu pasaulē nekas nav mūžīgs. Problēma ir mūsu ierobežotajā uztverē, kura spēj redzēt tikai līdz nāves slieksnim.

Kāpēc dzīve iekārtota tieši šādi? Kāpēc cilvēks ir ievietots ierobežotā ķermenī, kurš aizņem pavisam nelielu realitātes daļu? Tajā pat laikā mēs šim ķermenim piešķiram milzīgu svarīgumu, daudz augstāku un būtiskāku nekā pienākas fiziskam ķermenim, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī.

Mēs esam pieraduši pie savas eksistences īslaicīguma un lieliski ar to sadzīvojam. Un tas nav tāpēc, ka šīs zināšanas mūs nenomāc. Taču, mēs dzīvojam un nespējam redzēt tālāk par šo dzīvi, samierināmies ar zināšanām par savu mirstīgumu un kaut kādā veidā mierinām sevi, slēpjam šos jautājumus, pārliecinām sevi, ka tāda ir dzīve.

Cilvēce izgudro reliģijas un ticības, kuras stāsta par pēcnāves dzīvi. Cilvēki tām tic, jo viņiem nav izvēles, tā ir sava veida kompensācija par mūsu dzīves iznīcīgumu, kura pēkšņi pārtrūkst.

Taču patiesībā šis jautājums prasa daudz nobriedušāku attieksmi. Mēs spējam ieskatīties aiz dzīvības un nāves robežas, aiz šīs nelielās realitātes robežām, kuru pašlaik redzam sev visapkārt.

Vai mēs spēsim redzēt realitāti daudz augstākā līmenī, tas ir, vai pārstāsim to uztvert kā dzīvnieki, kuri visu sajūt ar saviem maņu orgāniem: redzi, dzirdi, garšu, ožu, tausti un attīstīsim jaunus „ārpus ķermeņa” maņu orgānus, kuri atrodas ārpus mūsu materiālā ķermeņa, tā dzīvnieciskās būtības?

Par to visu vēsta kabala, tāpēc tai ir dots nosaukums „uztveres zinātne”, jo „kabala” nozīmē „saņemšana”.

Kabala mums palīdz atvērt acis un ieraudzīt īstu daudz plašāku realitāti – tieši šeit un tagad, nevis pēc fiziskā ķermeņa nāves.

No 726. sarunas par jauno dzīvi, 05.05.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Realitātes uztvere | Add Comment →