Kad cilvēkā sāk iedegties punkts sirdī, tas viņu virza pie Radītāja un viņš ir gatavs uz visu, lai šo vēlmi apmierinātu, jo tā ir visaugstākā no visām viņā eksistējošām nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēciskā līmeņa vēlmēm.

Tādējādi viņš ar degošām acīm ierodas vietā, kur studē kabalu un ir gatavs uz jebkādiem nosacījumiem. Taču viņš no tā, ko mācās neko nesaprot, neko nedzird, bet atrodas it kā savā „kūniņā”, savā iekšienē.

Viņš rūpīgi apmeklē nodarbības un centīgi piedalās visos pasākumos, jo vēlas, lai viņu pieņem kā biedru starp citiem, kuri studē kabalu.

Taču pēc kāda laika, iespējams pēc vairākiem mēnešiem viņam rodas „krituma” sajūta, iegremdēšanās tumsā, izmisums, vienaldzība, vājums, zūd gaisma, viņš nesaprot, kas ar viņu notiek.

Tas nozīmē, ka viņam atklājās pirmais, pats vieglākais garīgā egoisma slānis, izņemot pasaulīgo, ikdienišķo egoismu, kurš viņā bija jau iepriekš kā visiem cilvēkiem. Proti, zem pasaulīgā egoisma slāņa sāk atklāties jauns egoisma slānis – garīgais egoisms. Un, lai gan cilvēks nesaprot, kas ar viņu notiek un nesajūt atšķirību, taču šis stāvoklis atšķiras no visiem citiem stāvokļiem viņa dzīvē, kā nesaprotams, neskaidrs stāvoklis.

Šī jaunā egoisma slāņa atklāšana bija kā sekas tam, ka viņš kopā ar grupu piedalījās kabalas nodarbībās, grupas pasākumos un tādējādi, pateicoties kabalistu grupai saņēma pirmo „Gaismas, kas atgriež pie Avota” devu.

Gaisma atgriež pie Avota, pie Radītāja, pie Gaismas, pie atdeves un mīlestības īpašības pret biedriem un pēc tam pie visas cilvēces – palēnām, ar atgriezeniski pakāpeniskām darbībām. Kā sacīts „Tu esi ap mani no visām pusēm”. Sākumā Radītājs cilvēkā atklāj jaunu egoisma slāni, ļaunuma sākotni un tad gaida no cilvēka uz to pareizu reakciju.

Kopumā pareiza reakcija noved līdz lūgšanai – cilvēks lūdz Radītāju, lai palīdz pacelties virs egoisma, lai neskatoties uz traucējumiem spētu uzskatīt, ka šis egoisms ir sūtīts un viņā atklājies ar paša Radītāja palīdzību. Tādā veidā Radītājs viņam sniedz iespēju pacelties virs traucējumiem, vienmēr apzināties, ka ir tikai Radītājs, kurš visu pārvalda absolūtā labestībā (Nav neviena cita, izņemot Viņu. Laba un labu daroša.).

Iesācēja problēma ir tā, ka viņš nespēj pār sevi valdīt, kad viņā atklājas jauna vēlme, kad notiek vēlmes palielināšanās. Viņam šķiet, ka pasaule brūk, ka metodika ir nereāla un tamlīdzīgi. Rodas daudz pretenziju, nevis pret sevi un pat ne pret Radītāju, bet pret skolotāju un mācību vietu.

Parasti šajā mirklī daudzi ar negatīvu attieksmi pamet mācības. Tādas masveida mācību pārtraukšanas nav sastopamas nevienās citās metodikās, tāpēc ka nekur citur nemāca, kā pacelties augšup virs sava egoisma. Taču Bnei Baruhā māca kā „nonāvēt” egoismu, mūsu dabu un tā vietā iegūt altruismu – Radītāja dabu.

Tāpēc tieši par kabalu ir teikt, ka tūkstoši nonāk līdz mācībām un tikai viens sasniedz gaismu. Taču arī 999, kuri nesasniedz gaismu, atrodas saiknē ar Viņu un liels ir to atalgojums! (Sk. Bāla Sulama rakstos).

Taču tie, kuri pamet metodiku un īpaši tie, kuri apmelo metodiku, jo dēļ sava slinkuma nespēj to uztvert, vēl vairāk sevi attālina no dvēseles labošanas.

Avots krievu valodā

Filed under: Kabalas apgūšana | Add Comment →