Bāls Sulams, rakstā „Kabalas zinātnes būtība” raksta: Daudzi uzskata, ka visi nosaukumi un jēdzieni, kurus izmanto Kabalas zinātnē, attiecas uz abstraktiem, jo Kabala izzina saikni ar Radītāju un garīgās pasaules, kas atrodas ārpus laika un telpas kategorijām.

Un pat vis drosmīgākajai iztēlei nav nepieciešams to izzināt. Taču tā nav īstenība. Gluži pretēji, Kabala neizmanto nekādus citus vārdus un nosaukumus, izņemot tos, kuri ir reāli un atspoguļo realitāti. Un tas ir visu Kabalas viedo nemainīgs likums: „Tas, ko neesam izzinājuši, nav aprakstāms vārdiem”.

Cilvēkiem šķiet, ka viņi spēj spriest par slēpto garīgo pasauli un kabalas zinātni. Viņi domā, ka, ja viņiem ir smadzenes, veselais saprāts un dzīves pieredze, šīs pasaules zināšanas un iespējas to pētīt, ka tas viņiem dod tiesības runāt par garīgo.

Sanāk, ka neesot nekādai sapratnei par garīgo pasauli, kas absolūti atšķiras no mūsu pasaules un neesot ar to nekādai saiknei, viņi izdara secinājumus un kritizē kabalas zinātni un kabalistus. It kā viņi būtu sasnieguši garīgo pasauli un būtu spējīgi par to spriest.

Tas ir apbrīnojami, bet fakts, jo nevienam neienāks prātā, neesot speciālistam kritizēt fiziķu vai biologu darbu. Taču attiecībā uz fiziku, ķīmiju vai bioloģiju mūsu pasaules cilvēkam ir sajūta, ka viņš šajās zinātnēs neko nesaprot, jo viņam var palūgt uzrakstīt kādu organiskā savienojuma formulu un parādīt, ka viņš ķīmijā neko nesaprot.

Taču attiecībā uz kabalu cilvēkiem pat nav sajūtas, ka viņi neko nezina. Viņi nejūt, ka viņiem trūkst šīs zināšanas, tāpēc ka nejūt pat savu nošķirtību no garīgās pasaules. Un tāpēc katrs uzskata, ka spēj spriest par augstāko pasauli un kabalistiem. Tomēr tās ir pilnīgas atdalīšanās sekas.

Kabalā darbojas likums, ka tikai pamatojoties uz saviem atklājumiem drīkst piešķirt nosaukumus un formulējumus, veidojot zinātniskus secinājumus tikai saskaņā ar atklātām īpašībām. Citiem vārdiem runājot, tikai kabalisti var operēt ar kabalas zinātni pamatojoties uz saviem reālajiem sasniegumiem. Turklāt katrs pārbauda citus un pats sevi, vai viņu atklājumi ir pareizi un īsti.

No šādiem atklājumiem tiek veidota kabalas zinātne, kura ir saprotama tikai kabalistiem, kuri par to runā tikai savā starpā. Un nav nekādas saiknes starp šo zinātni un šīs pasaules cilvēku, kurš nav sasniedzis garīgo pasauli un kuram nav nekāda sakara ar kabalu. Viņš tajā nesaprot nevienu vārdu.

Pat dzirdot kādu izteicienu, viņš nevar zināt par ko iet runa. Lai gan šie vārdi var viņu maldināt, jo it kā tiek izrunāti parastā valodā, ko cilvēks izmanto katru dienu. Un tāpēc cilvēkam nav saprotams, ka šie vārdi satur slēptu, viņam nepieejamu jēgu. Viņam šķiet, ka to visu var pakļaut ar savām jūtām un prātu.

Tāpēc kabalisti daudzu paaudžu garumā liedza atklāt kabalas zinātni. Nekur netika tirgotas kabalas grāmatas. Es atceros, kā pats braucu tālu uz Jeruzalemi pie viena veca vīra, kurš pagrabā tirgoja kabalas grāmatas. Viņš vispirms pārbaudīja, kas pie viņa ir atnācis, no kurienes un tikai tad iznesa grāmatas. Tas bija vēl pirms četrdesmit gadiem, sākot no 1975. – 1980. gadam.

Vēlāk kabalas grāmatas pamazām dažos veikalos jau sāka parādīties. Taču līdz 1980. gadam nevienā veikalā nebija iespējams atrast nevienu kabalas grāmatu. Kabalisti tās nedrukāja un neļāva tām izplatīties.

Taču pēdējo četrdesmit gadu laikā ir notikušas kardinālas izmaiņas. Mūsdienās visi veikali ir pilni ar grāmatām par kabalu, jautājums ir tikai, kas tās ir par grāmatām. Vai tās patiešām ir kabalas grāmatas? Tā jau ir cita problēma.

No nodarbības, fragmenti no Bāla Sulama darbiem, 14.03.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Kabala, Realitātes uztvere | Add Comment →