Jautājums: Kāpēc cilvēkam ir svarīgi just, ka viņu mīl?

Atbilde: Tāpēc, ka cilvēks ir sociāla būtne un mēs visi nākam no vienas sistēmas, ko dēvē par „Ādamu Rišonu”, kurā mēs esam kā viens cilvēks ar vienu sirdi, visi kopā vienā vēlmē, viens ar otru saistīti. Tāpēc, pat pēc evolūcijas gaitā notikušās atdalīšanās vienam no otra, mēs esam savstarpēji saistīti ar iekšēju spēku.

Kur rodas tik spēcīga apkārtējās sabiedrības ietekme uz cilvēku? Tas notiek tādēļ, ka mūsu saknē, mūsu dabas visdziļākajā būtībā, mēs esam saistīti kopā visciešākajā veidā ar vienu avotu, vienā stāvoklī, vienā vēlmē, lai gan fiziski esam tāli.

Tādējādi daba mani ir izveidojusi un tādēļ es ļoti uztraucos, ko par mani domā un runā. Tas darbojas pat uz maziem bērniem.

Jautājums: Tieksme sajust, ka mani mīl, cilvēkam ir vissvarīgākā dzīvē. Kāpēc?

Atbilde: Tāpēc, ka sabiedrības ietekme uz cilvēku ir ļoti spēcīga.

No dabas man kā dzīvniekam nav nepieciešams daudz lietu – nedaudz pārtikas, kāds kakts manai ģimenei un bērniem. Un lai sagādātu visu pārējo, kas pārsniedz eksistencei nepieciešamo, es grauju savu dzīvi, lai sabiedrības acīs kļūtu atzīts – mīlēts, cienīts, bagāts, gudrs.

Es gadiem strādāju, lai iegādātos lielu māju, īpašu automobili. Un kāpēc tas viss? Tāpēc, ka tas sabiedrības acīs ir cienīgi. Proti, es esmu savas apkārtējās sabiedrības vergs.

Jautājums: Kad cilvēks kādu mīl, tas viņu ļoti piepilda. Nav spēcīgākas sajūtas, kas varētu iekļūt visdziļākajos cilvēka dziļumos. Kāpēc cilvēkam ir labi, kad viņš pret kādu jūt mīlestību? Kāpēc mēs šādi esam veidoti?

Atbilde: Jautājumu var uzdot šādi: kāpēc manī ir nepieciešamība, lai mani mīlētu un nepieciešamība pašam kādu mīlēt? Tas izriet no mūsu dabas, mūsos ir vēlme just savu attieksmi pret apkārtējiem – saņemt mīlestību no viņiem un mīlēt viņus.

Jautājums: Kāpēc man ir svarīgi, lai arī es viņus mīlētu?

Atbilde: Tas izriet no augstākās saknes: tādi mēs esam radīti un iespaidojamies no augstākās dabas spēka, kurš mūs rada un lolo, kā arī no mājām, vecākiem, ģimenes. Tāpēc arī man ir vēlme kādu mīlēt.

Tāda ir attieksme pret pasauli, jo citādāk es jūtu, ka atrodos starp ienaidniekiem, kurus es neieredzu. Ir cilvēki, kuri pat savās mājās nejūt mīlestību un mēs redzam cik nepareizi viņi aug. Mīlestības trūkums, kuru viņi nejūt no saviem vecākiem, ģimenes un apkārtējās sabiedrības padara viņus par kropliem cilvēkiem.

Un tas izriet no dabas. Mēs neesam tādi radījumi, kuri var eksistēt vientulībā. Mēs redzam, ka pat dzīvnieku mazuļiem ir nepieciešama mātes mīlestība un atbalsts no viņu apkārtējā bara.

Jautājums: Vai cilvēks, kurš nekad nav jutis mīlestību, vai viņš spēj sniegt mīlestību citiem?

Atbilde: Nē. Viņš nespēs sniegt mīlestību un to pieņemt. Tāds cilvēks ir ļoti nelaimīgs, nepilnvērtīgs radījums un viņam ir grūti eksistēt.

Jautājums: Iztēlosimies, ka pēc simts gadiem vecākiem – robotiem piedzims bērns. Viņi par šo bērnu rūpēsies un dos viņam visu, kas vien ir iespējams, gluži kā karaļnamā, izņemot mīlestības sajūtu. Kas šim bērnam trūks?

Atbilde: Viss! Viņš nejutīs, ka viņam viss tiek dots. Viņam trūks attieksme. Tāpēc, ka mēs nākam no sistēmas, kuru dēvē par „Ādamu” un tur, šajā sistēmā mēs visi esam viens ar otru iekšēji saistīti kā viens ķermenis. Un ja mēs savstarpēji nejūtam nekādu saikni, tad mēs esam pazuduši, daba mūs neatbalstīs un mēs nespēsim eksistēt.

No 692. sarunas par jauno dzīvi, 16.02.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete | Add Comment →