Jautājums: Jūs teicāt, ka visa mūsu dzīve rit starp mīlestību un naidu. Taču, kā naids ir saistīts ar mīlestību?

Atbilde: Ja nebūtu naida, mums nebūtu arī mīlestības. Ja es neko nevēlētos un ar to nepiepildītos, tad kā es sajustu, ka to mīlu?

Mīlestības mērs, tās raksturs un lielums ir atkarīgs no naida rakstura un lieluma.

Naids ir tad, ja es kaut ko ienīstu un vēlos to no sevis norobežot, vai arī, kad es ļoti ciešu no tā, ka man kaut kas trūkst. Tas ir vesels attiecību spektrs. Taču nav nekā cita izņemot to, ka es neieredzu un to, ka es mīlu.

Mēs esam veidoti no vēlmes gūt baudu un tāpēc ir lietas, kuras es ienīstu un vēlos no tām norobežoties, jo tās uz manu vēlmi gūt baudu iedarbojas negatīvi un ir lietas, kuras es mīlu un vēlos būt tām tuvāk, jo tās uz manu vēlmi gūt baudu iedarbojas pozitīvi. Un šāda ir visa mana dzīve – starp to no kā man ir labi un to, kas man ir slikts, starp naidu pret slikto un mīlestību pret labo.

Taču varbūt mums sevi ir jāaudzina, jāmaina sava sapratne par to, kas ir labi un kas slikti, no kā gūt baudu un no kā nē? Un tāpēc ir nepieciešama audzināšana, proti, cilvēka attieksmes maiņa pret to, kas viņam šķiet labs un patīkams, un to, kas gluži pretēji, viņam šķiet slikts un nepatīkams.

Mēs varam mainīt savu attieksmi un tajā pat laikā virzīt sevi, nevis uz to, ko mīlēt un ko nē, bet uz patiesību un meliem. Tāpēc, ka ir lietas, kuras es mīlu, taču tās ir neīstas un nodara man ļaunu, un ir lietas, kuras es neieredzu, atstumju, taču tās ir īstas un man ir vērts pievērst tām uzmanību, tām tuvoties un saprast, ka ar to palīdzību es patiešām nonāku pie labā.

Proti, savā dzīvē nevirzīties uz priekšu instinktīvi vai saskaņā ar audzināšanas laikā iegūto labestības un ļaunuma sajūtu, tas ir, ko es mīlu un ko ienīstu, bet pievienot tam to, ko noskaidrojam prātā: kas patiešām ir labi un kas ir slikti – nevis raugoties no patīkamā vai nepatīkamā redzes viedokļa, bet saskaņā ar to, ko man ir vērts sajust gan kā labu vai sliktu.

Tas ir, es noteikšu slikto un labo, nevis atbilstoši manai gaumei, dabiskai mīlestībai vai naidam, bet atbilstoši labā un sliktā absolūtam – virs manas dabiskās gaumes.

Tas ir iespējams, jo cilvēks ir sociāla būtne un tāpēc viņš spēj noteikt, kas ir labi un kas slikti, ne tikai atbilstoši savām ķermeniskajām sajūtām, bet arī ietekmējoties no apkārtējās sabiedrības. Tāpēc, ka man apkārtējā sabiedrība ir nepieciešama, viņi spēj mani cienīt vai gluži otrādi – nopelt. Un par cik es ļoti ietekmējos no apkārtējās sabiedrības, tad šādi es varu mainīt savus uzskatus un ienīst to, ko iepriekš mīlēju.

Teiksim, iepriekš es uzvedos, kā vien man ienāca prātā un pēkšņi, sabiedrības spiediena rezultātā, jūtu, ka viņi mani neciena, izturas nevērīgi un viss tikai tāpēc, ka es slikti uzvedos, nevīžīgi ģērbjos.

Es redzu, ka man nav izvēles un man ir jālabojas, jo sabiedrības ietekme uz mani ir ļoti būtiska, es to ļoti asi uztveru – vai nu labi, vai slikti. Tad es uz savu nevērību pret apkārtējo sabiedrību sāku skatīties kā uz lietu, kas man kaitē un pielieku pūles, lai mainītu savu uzvedību, attieksmi. Es mainu savus uzskatus.

Tādā veidā mēs varam izmainīt to, ko mēs mīlam un to, ko ienīstam.

No 692. sarunas par jauno dzīvi, 16.02.2016.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete | Add Comment →