Ļoti grūti komentēt Toru plašai cilvēku masai, tāpēc ka Tora stāsta par cilvēka iekšējo pilnveidi sākot no dzīvnieciskā līmeņa līdz Radītāja līmenim. Mums visiem nepieciešams veikt šo pacēlumu augšup.

Taču, kur ņemt vārdus, lai tie būtu saprotami cilvēkiem, kuri vēl pat nav sākuši šo transformāciju, kuri sevī nejūt nekādas iekšējas metamorfozes un nesaprot, nejūt, neatveido sevī visu to atbilstoši tam, ko es stāstu, kādas iekšējas kustības, pamudinājumus, tieksmes, pacēlumus un kritumus?

Kā to visu parādīt cilvēkam, lai viņš sevī sajustu un apzinātos par ko stāsta Tora?

Bāls Sulams sasniedza pilnīgu Radītāja atklāsmi. Radītājs viņam burtiski teica: „Tuvāka par tevi Man neviena nav. Tu esi vienīgais Manā mājā, kurš ir pilnīgi brīvs visos Manas radītās radības stūros un neviens tevi neuzrauga.

Tu pats zini kā uzvesties un ko darīt ar katru radījuma daļu, un ar visu radījumu kopumā”. Tādēļ Bāls Sulams lūdza viņu nolaist lejup no sasniegtā līmeņa, lai rastu saikni ar cilvēkiem un spētu viņiem izskaidrot, kas ir kabala.

Taču man ir pretējs stāvoklis: es esmu ar cilvēkiem, es viņiem visu atdodu. Nav svarīgi kādā līmenī es atrodos, es nepārtraukti strādāju viņu labā. Es esmu kā audzinātāja bērnudārzā, nepārtraukti runāju bērnu valodā, cenšos projicēt savas domas un visu, ko mēs darām, runājam un studējam viņu stilā, izvērsts visu Toru atbilstoši viņu līmenim. Es esmu pārāk cieši ar viņiem sasaistīts un tāpēc nepaceļos augšup.

Un šeit man rodas jautājums: vai tikai šāds ir mans uzdevums? Lai „slaucītu bērniņiem degunu”, uzraudzītu, lai viņi savā starpā nesakautos un turpināt strādāt šajā līmenī bez visādiem pārmērīgiem augstumiem? Tas ir pretējs stāvoklis, kas plosa, it kā tu būtu sagrābts aiz dvēseles un to nekādi nelaiž vaļā.

Protams, no vienas puses var teikt: „Es pildu savu uzdevumu, daru to, kas nepieciešams pasaulei, šai paaudzei”. Taču no otras puses, dvēsele raujas augšup. Un tie ir divi savstarpēji nesavienojami stāvokļi, kustības, virzieni.

Pieņemsim, ka vakardienas nodarbība, lekcija, saruna izdevās un cilvēki no tā iedvesmojās. Taču man no tā ir divējāda sajūta. Viss ko es daru ir pareizi, tomēr šādi manī darbojas egoisms: kur ir mani pakāpieni, kuri ir sagatavoti personīgi man? Grībās izrauties augšup un pēc tam nolaisties kā Bāls Sulams.

Taču mani vienkārši „tur aiz kājām”. Šī ir tāda paaudze. Man šķita, ka mēs virzīsimies augšup visi kopā, taču neskatoties uz to, reizēm kaut kas it kā nedaudz iekšēji grauž.

Iespējams, paceļoties augšup materiālajā līmenī es šādi vairs nespētu darboties, taču no otras puses manī dzīvo skumjas pēc nākamā līmeņa, jo jebkurā darbā, izņemot pašu darbu, nepieciešams arī pašam iziet pilnveidošanās kursus, lai izrautos augšup.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 30.09.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →