Mūsu priekštats par jēdzienu, kuru apzīmējam ar vārdu „brīvība” ir ļoti miglains un ja mēs iedziļināsimies šī vārda dziļākajā būtībā, tad no tā gandrīz nekas nepaliks pāri. [Bāls Sulams, „Izvēles brīvība”]

Kā noteikt „brīvības” īpašību? Vai cilvēks piedzimstot kaut ko izvēlas?

Piemēram, ja es atstāju savu mazo dēlu vai mazdēlu istabā vienu, tad viņš it kā jūtas brīvs un apgriež visu otrādi. Viņš domā, ka es neko nezinu un ka viņš ir pilnīgi brīvs brīdī, kad es viņu vēroju caur videokameru. Tad kur šeit ir brīvība?

Rodas jautājums: kas viņu vada? Šeit mēs nonākam apstākļu noskaidrošanas jomā, – no kuras vietas sākas brīvība.

Tas, ko mēs uzskatām par brīvību ir tikai tās ilūzija, kuru iespējam radīt jebkuram cilvēkam. Palaid cilvēku mežā un viņš jutīsies it kā brīvs. Taču patiesībā smagie izdzīvošanas apstākļi liks viņam nepārtraukti par sevi rūpēties. Viņa ķermenis pieprasīs, lai par to rūpējas katru savas eksistences mirkli. Vai viņš ir brīvs, vai nav?

Sanāk, ka šīs darbības, kāds vai kaut kas viņam uzspiež. Tas nozīmē, ka viņš vairs nav brīvs.

Cilvēkam, kurš dzīvo mūsu pasaulē ir jāizpēta savas vēlmes un nolūki, kas viņu vada, kas ietekmē, kas viņā rada šo pasaules ainu un nākamo iekšējo pasaules ainu, kuru viņš vēlas sasniegt. Un tad viņš sapratīs, ka visas viņa domas, īpašības, ieradumi, darbības no kaut kurienes viņam tiek uzspiestas.

Ko nozīmē „brīvība”? Ja es būtu radījis pats sevi, novietojis tukšā telpā, bet sev visapkārt būtu radījis jaunu pasauli un to visu būtu organizējis, tad es būtu brīvs. Vai tas ir reāli? Nē.

Jautājums: Kāpēc tad mums ir dota brīvības ilūzija?

Atbilde: Tāpēc, lai mēs turpinātu eksistēt un patiešām atrastu brīvību pat mūsu absolūti nebrīvā stāvoklī.

Replika: Tas ir, jūs tagad mūs salīdzinājāt ar Pavlova suni. Spuldzīte iedegās – aizskrēja, paēda. Un tā visu dzīvi.

Atbilde: Protams.

Jautājums: Un tāds jums šķiet saprātīgs, domājošs cilvēks?

Atbilde: Ko nozīmē saprātīgs cilvēks? Cilvēks, kurš dzīvo, tādēļ lai apkalpotu savu ķermeni, kurš domā, kā to piepildīt, bet ķermenis viņu vada pakļaujot sev. Taču virs visa tā, kas ir dzīvniekam, cilvēkam sevi jāpiepilda vēl ar kaut kādām jūtām: romāniem, mūziku, mīlestību, simpātijām un visu citu. Taču arī tas viņam tiek diktēts.

Replika: Pats interesantākais, ka mums neviens nepiekritīs.

Atbilde: Kā nepiekritīs, ja tā ir zinātne? Mēs pagaidām runājam par psiholoģiju un fizioloģiju, nevis par kabalu. Gluži pretēji, es abstrahējos no kabalas un runāju raugoties no normāla, cilvēciska ikdienas skatupunkta.

Kādam nolūkam ir paredzēta mūsu pasaule? Kādā veidā tā griežas, funkcionē? Mēs apkalpojam mūsu vēlmes, kuras mūsos nepārtraukti rodas un iedarbojas uz mums ar dažādām iekšējām problēmām, hormoniem, apkārtējo vidi. Es neesmu brīvs apkalpojot pat sevi, man nav zināmas manas personīgās vēlmes!

Mani piepilda audzināšana, visa veida bērnības, jaunības ideoloģijas, es eksistēju milzīgā pasaulē, uzņemu milzīgu daudzumu informācijas, vēlos to vai nē, taču uz mani iedarbojas dažādi viedokļi un daudz kas cits. Kur šeit esmu es? Kas šeit ir mans? Es nezinu.

Ja mēs pazītu cilvēka dabu, mums neko nevajadzētu pētīt, mēs jau iepriekš zinātu, kas viņam ir, ko viņš izvēlās un kā rīkoties.

Ko nozīmē – cilvēks izvēlās? Kā viņam var būt iespēja kaut ko izvēlēties un tajā pat laikā būt brīvs? Tāda nosacījuma dabā neeksistē, tāpēc ka viss nāk un attīstās no kaut kurienes, kaut kādu ārēju apstākļu ietekmēts, bet pēc tam mūsos transformējas un tiek apstrādāts. No kā es izvēlētos, ja būtu brīvs?

Jautājums: Tātad, es varētu būt brīvs, ja es pats radītu šo pasauli?

Atbilde: Ja tu to radītu tu nebūtu brīvs no tā, ko esi radījis.

Jautājums: Vai Radītājs nav brīvs?

Atbilde: Nē. Radītājs absolūti nav brīvs. Viņš jau sākotnēji ir pieņēmis nosacījumu, ka rada vēlmi, kura tieksies piepildīties, gūt baudu. Tas nozīmē, ka šo vēlmi Viņš rada, iemiesojot tajā baudu, un šī vēlme pēc tam alks pēc šīs baudas. Proti, pēc tam, kad Viņš izvēlējās šādu sistēmu – bauda un vēlme, kuras atrodas viena pret otru, – viss, „Pavlova suns”! Tāpēc Viņš pilnībā ir atkarīgs no mums.

Replika: Ja es nevēlēšos gūt baudu no tā, ko Radītājs vēlas man dot, tas nozīmē, ka Viņš ir atkarīgs no manis un es varu Viņu ietekmēt.

Atbilde: Šādu stāvokli nav viegli sasniegt. Pagaidām mēs automātiski pildām visu, kas nonāk lejup pie mums. Radītājs vēlas, lai mūsu attīstības rezultātā mēs paceltos virs savām vēlmēm, kļūtu par to saimniekiem, nebūtu no tām atkarīgi un tās vadītu.

Lai mēs izmantotu savas vēlmes ar nolūku sniegt baudu, nevis to gūt. Tādējādi mēs mainām metodiku, mainām vēlmju un baudu virzienu, un precīzi izvēlamies, kā to darīt, jo tādējādi mēs tiekam atdalīti, izolēti no visiem iepriekšējiem nosacījumiem.

Un šeit mēs paceļamies brīvības līmenī. No vienas puses es no Radītāja pieņemu visus nosacījumus. No otras puses, es nostājos virs tiem un saku: es to izmantošu tikai šādā veidā. Un tad es kļūstu brīvs, tikpat brīvs kā Radītājs!

No stāvokļa, kad es gūstu baudu, es pāreju uz stāvokli, kad es sniedzu baudu, tas ir, es kļūstu par piepildīšanas avotu, gluži kā Radītājs, bet Viņš kļūst par saņemošo no manis. Šajā punktā mēs kļūstam par partneriem, viens otru savstarpēji papildinot – es esmu tikpat brīvs kā Viņš. Sanāk mūžīgais dzinējs.

Sanāk, ka radot cilvēku pats galvenais uzdevums ir dot viņam iespēju kļūt brīvam. Nevis piedzimt brīvam, bet kļūt brīvam! Tāpēc, ka cilvēks piedzimst kā absolūts vergs, ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru domu, ar visu, kas viņā ir. Un tas viss ir radīts ar īpašu viltību, lai sniegtu mums brīvības ilūziju.

Tādējādi Radītājs attiecībā pret cilvēku nav brīvs, cilvēks nav brīvs attiecībā pret Radītāju, taču kad viņi abi savienojas kopā, tad sasniedz absolūtu brīvību.

Citiem vārdiem sakot, Radītājs radīja cilvēku un tāpēc ir atkarīgs no viņa darbībām. Cilvēks atrodas Radītāja varā un tāpēc ir atkarīgs, nevis no sevis, bet gan no Radītāja. Taču viņu kopīgais darbs, nopietna, dziļa simbioze viens otrā, rada stāvokli, ko dēvē par brīvību.

No nodarbības krievu valodā, 29.11.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Gribas brīvība | Add Comment →