Un ņēma Balaks Bileāmu līdzi uz Copima tīrumu Pizgas kalna virsotnē, un tur viņš uzcēla septiņus altārus un upurēja dedzināmam upurim vērsi un aunu uz katra altāra. [Tora, Skaitļi, Balaks, 23:14]

Runa ir par tuvošanās etapiem Radītājam, jo upuris („kurban”, no vārda „karov”) nozīmē „tuvošanās”.

Balaks un Bileāms veic dažādas darbības, lai tikai pietuvotos Radītājam, taču viņi meklē saikni ar Radītāju caurs savu egoistisko līniju.

Viņu darbību būtība ir: es no visas sirds sevī attīstu egoistisko dabu ar kuru Tu mani esi radījis un izmantojot šo egoistisko dabu esmu gatavs darīt visu, lai Tev tuvotos, savienotos ar Tevi. Būdams dziļā egoismā, es vēlos atrasties augstākā spēka ietekmē, tam kalpot un tam sekot. Un tur neko nav iespējams izdarīt.

Šeit ir runa par visu egoistisko sistēmu, kas nesaprot, kāpēc tā nevar piederēt Radītājam – atdeves īpašība var, bet saņemšanas īpašība nevar. Tā ir vispasaules traģēdija, kas stāv pāri cilvēkam.

Dabā eksistē divi spēki. Viens no tiem ir Radītāja spēks, atdeves īpašība, no kura Izraēlas tautā kvēlo neliela dzirksts, kas tajā parādās dabiskā veidā vēl no Senās Babilonas laikiem.

Taču pārējā cilvēces daļa, kurā šīs dzirksts nav, saka: „Kāpēc mēs ar to vēlmi, ko Tu mūsos esi radījis, nevaram būt ar Tevi saistīti? Mēs esam gatavi, tikai saki, ko mums darīt?!”

Tāpēc Balaks veic septiņas cēlas darbības, septiņas upurēšanas (tuvošanās Radītājam). Viņš ir gatavs upurēt visu, lai būtu līdzās Radītājam.

Bileāms atrodas vienā līmenī ar Mozu. Viņš ir pravietis, jo runā ar Radītāju. Taču Bileāms nesaprot, kāpēc viņš ar savām īpašībām nevar būt saistīts ar Radītāju, bet Izraēlas tauta var.

Un šeit nav to, kuriem ir taisnība un to, kuriem nav taisnība. Vienkārši eksistē divas līnijas un neviens nespēj ar tām tikt skaidrībā. Tikai Radītājs sniedz savu risinājumu: vispirms ir jālabojas un Man jātuvojas Izraēlas tautai.

Taču, lai tas notiktu, Izraēlas tautai ir jāiziet daudzi sava posta un iegremdēšanās egoismā (Bileāmā un Balakā) etapi. Un pēc tam tā spēs iziet no egoisma kopā ar šo milzīgo egoistisko vēlmi, kopā ar to sevi izlabot un tad jau izlabot viņus.

Proti, priekšā vēl ir garš labošanās ceļš, kuru nav iespējam iepriekš paredzēt un cilvēks kā Bileāma ēzelis nezina, kurp nogriezties, jo Bileāms un Mozus ir absolūti līdztiesīgi, līdzvērtīgi.

Turklāt ar Mozus īpašībām nav iespējam izpildīt visu radīšanas programmu, tādēļ ka viņam trūkst egoisma. Un ar Bileāma un Balaka īpašībām arī nav iespējam realizēt radīšanas programmu, tādēļ ka viņiem trūkst atdeves īpašības. Taču, kā savienot šīs pretējās īpašības – plusu un mīnusu, kuras savstarpēji viena otru iznīcina? Kā no šī brīža un turpmāk virzīties uz priekšu?

Gan vieni, gan otri vēlās būt pilnībā saistīti ar Radītāju. Taču „pilnībā” nozīmē pēc īpašībām būt tādiem kā Viņš. Tomēr Izraēlas tauta ir ļoti maza un nevar to izdarīt, tai nav egoisma. Savukārt pasaules tautām, kuras pārstāv Bileāms un Balaks ir tikai egoisms un nav atdeves īpašības. Tādējādi ne no vieniem, ne no otriem nav nekāda labuma.

Tāpēc, tas, ka Bileāms svēta Izraēlas tautu nozīmē, ka viņš sāk apzināties, ka tieši tās viņam pietrūkst. Taču, kā līdz tam nonākt, viņš vēl nezina. Turklāt viņa svētība ir slepena pasaules tautu skaudības izrādīšana pret Izraēlas tautu visas cilvēces vēstures garumā.

Gan Bileāms, gan Mozus saprot, ka viens bez otra nevar iztikt. Taču kā viņus savienot kopā? Tāpēc šiem diviem pretējiem spēkiem ir jāiziet savstarpēja savienošanās sprādziena veidā, ko dēvē par „tilpņu sašķelšanos”, pēc tam pakāpeniski var atklāt vienu no otra, izpētīt, kādā kārtībā tos sašķirot, lai varētu izlabot vienu īpašību, izmantojot otru. Šeit Tora nosaka visu labošanos.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 19.08.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →