Neapzinātas attīstības beigas

Jautājums: Ar ko atšķiras apzināta attīstība no neapzinātas attīstības?

Atbilde: Līdz šim mēs esam attīstījušies neapzināti, pateicoties negatīvam spiedienam, kas mūs stūma uz priekšu no aizmugures. Daba mūs piespieda attīstīties stumjot no aizmugures ar ciešanām, neapmierinātām vēlmēm, mūžīgu nepietiekamības sajūtu.

Pēdējā laikā mēs vairs neceram, ka nākotnē mūs sagaida kaut kas labs, taču spiediens no aizmugures ir tik liels, ka liek mums virzīties uz priekšu. Raugoties nākotnē un atskatoties pagātnē, mēs redzam tikai visu negatīvo, zinām, ka rītdiena mums neko labu nesola. Taču mēs ceram, ka rīt būs mazāk ciešanu salīdzinājumā ar šodienu un tas jau ir labi.

Tāda ir mūsdienu attīstības tendence. Mēs redzam, ka pasaule degradē un pagrimst, zaudējot visas iepriekš gūtās vērtības. Ja palūkosimies nākotnē, mums nekas „nespīd” un tomēr mēs virzāmies uz priekšu, tāpēc ka šodienas stāvoklis ir nepanesams.

Šī niecīgā un negatīvā attīstības forma virza arī uz turpmāku pasliktināšanos. Pietiekoši paskatīties uz problēmām, kuras rodas Eiropā, Tuvajos un Tālajos Austrumos, Dienvidu un Ziemeļu Amerikā, Krievijā, jebkurā pasaules vietā.

Nav tādas valsts uz kurieni no problēmām varētu aizmukt, tās mūs visur atradīs. Nav šaubu, ka uz Zemes nepaliks nevienas mierīgas vietas. Ne uz vienas okeāna salas mums neatrast mierīgu un klusu dzīvi.

Saprotams, ka dodamies uz priekšu ļaunuma virzienā. Tāpēc mūsdienu jaunā paaudze nevēlas dibināt ģimenes un laist pasaulē bērnus. Pagaidām tas ir tikai sākums, taču tendence ir skaidri redzama. Tas viss tādēļ, lai mēs pieņemtu lēmumu, ka ir nepieciešams kaut ko darīt.

Kabalā tiek skaidrots: ja mēs nevēlēsimies labprātīgi, labā ceļā virzīties uz radīšanas mērķi, tad mums nāksies to sasniegt piespiedu kārtā, kā mēs to darām šodien.

Mērķis, kuru mums daba ir nostādījusi, atrodas augstāk par mūsu Visumu, augstāk par mūsu dabu. Cilvēcei ir jāattīstās neierobežoti, ārpus laika un telpas kategorijas. Mūsu šodienas eksistēšanas veids uz Zemeslodes virsas bezgalīgajā Visumā ir īslaicīgs un ļoti ierobežots posms.

Noslēdzoties noteiktam attīstības posmam mums ir jāmaina savas īpašības, savus maņu orgānus ar kuriem uztveram mūsu materiālo pasauli. Attīstoties jaunām īpašībām, mēs spēsim redzēt jaunu ainu: bezgalīgu pasauli un tajā sevi – ar neierobežotām iespējām: ārpus laika, ārpus telpas kategorijas.

Taču, lai pārietu no šodienas materiālās pasaules ainas uz jaunu neierobežotu, mums ir nepieciešamas kardinālas iekšējas izmaiņas.

Turpinājums sekos…

No 623. sarunas par jauno dzīvi, 08.09.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Krīze un globalizācija | Add Comment →