Mēs dzīvojam strauji mainīgā pasaulē, kurai pāri veļas cunami viļņi, zemestrīces, ekoloģiskās katastrofas, ekstremāls karstums, bēgļu pūļi.

Šodien Eiropai uzbrūk tūkstošiem bēgļu no Tuvajiem Austrumiem, rīt notiks zemestrīce kaut kur Indijā un no turienes uz ziemeļiem, uz kontinenta centru plūdīs miljoniem cilvēku.

Mēs redzam, ka situācija var ļoti ātri mainīties. Iepriekš mēs domājām, ka lielas cilvēku masas pārvietošanai no vienas vietas uz otru ir nepieciešam ilgs laiks un rūpīga plānošana. Un piepeši mēs kļūstam aculiecinieki, noraugoties, kā desmitiem un simtiem tūkstoši cilvēku saceļas, gluži kā cunami vilnis, kas no okeāna triecas pret krastu.

Pasaule mainās mūsu acu priekšā. Mēs atrodamies spēcīgas straumes vidū, kas aizrauj visu cilvēci un nolaiž to arvien zemāk salīdzinājumā ar iepriekšējo dzīves līmeni, taču tai pašā laikā būvē un rada tajā kādu jaunu pakāpi.

Rezultātā mēs jūtam, ka krītam bezdibenī, ka brūk visa mūsu ierastā pasaule, brūk vecā dzīve, taču reizē ar to dzimst jauna dzīve.

Nepieciešams atklāt šīs divas tendences, kas radušās mūsdienās, lai saprastu, ar kādiem līdzekļiem būtu iespējams izpaust šo gadsimta drāmu: vecās pasaules sabrukumu un nāvi, un tajā dzimstošo jauno pasauli.

Dabā tā notiek vienmēr un citādāk nevar būt. Iekams iepriekšējā paaudze nav nomirusi, jauna paaudze nevar piedzimt. Tieši tāpat mainās gadalaiki. Daži notiekošajā redz nāvi, taču es redzu jaunu dzīvi. Domāsim nevis par to, kas bijis un mirts, bet par jauno, kas dzimst.

Cilvēce pašlaik atrodas dzimšanas procesā, tā iet caur dzemdību ceļiem, caur šaurāko eju, kas uz mums spiež no visām pusēm. Dzemdību krampji mūs izstumj no aizmugures un izvelk no priekšpuses, mudinot pastāvīgi kustēties uz priekšu. Mēs esam liecinieki jauna līmeņa, jauna cilvēces stāvokļa dzimšanai.

Vēsturē ir bijuši daudz tādi kritiski, smagi periodi, īsteni dzimšanas periodi. Tāpēc es nākotnē skatos ar cerībām un prieku, neskatoties uz to, ka ir ļoti grūti. Jauna pasaule nepiedzims iekams nenomirs puse vecās pasaules. Mēs redzam, ka grūst nedzīvā daba, izzūd daudzas augu un dzīvnieku sugas, iet bojā cilvēki.

Nav zināms, kas vēl ar mums notiks dažādu klimatisko izmaņu un katastrofu gadījumā. Taču tā ir iespēja piedzimt jaunai dzīves formai.

Mēs iznākam no iepriekšējā laikmeta, no iepriekšējās paaudzes, no visa, ko cilvēce vēstures gaitā ir piedzīvojusi un dzimstam jaunā pasaulē. Un tādēļ mēs sajūtam spiedienu, dzemdību mokas, zaudējam visas uzkrātās zināšanas, gaumi, kultūru, izglītību, tradīcijas. Pat zinātne iegūs jaunu elpu.. Cilvēks it kā piedzims no jauna, viss liksies jauns.

Mīlestība, laulāto saikne, vecāku un bērnu attiecības, viss izmainīsies līdz nepazīšanai. Mēs nezinām uz kādu pasauli mēs virzāmies, tomēr var nojaust un prognozēt, kāda tā būs: kādas būs ģimenes, vei mēs vēlēsimies laist pasaulē bērnus, vai bērni paliks mājās, jeb dzīvos pavisam citādāk?

Kā mēs uztversim pasauli, kāda būs sabiedrības iekārta, kāda kultūra, izglītība, attiecību sistēma, skaistuma etalons, kādas dziesmas? Viss pārdzīvo īstu revolūciju.

Precīzi vēl nav iespējams aprakstīt nākamās pasaules ainu, taču nav šaubu, ka pasaule pilnībā izmainīsies un nav mūsu spēkos to apturēt.

Izmaiņas nāk no dabas un nejautājot mūsu piekrišanu mēs tajās tiekam iesaistīti. Jaunai pasaulei tūlīt jādzimst. Palīdzēsim sev piedzimt jaunajā pasaulē, pieliksim pūles, lai izrautos uz āru.

No TV raidījuma „Izzināt sevi”, 18.09.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Krīze un globalizācija | Add Comment →