Jautājums: Mūsdienu dzīve mainās tik strauji, ka reizēm vēlies apstāties un atpūsties. Nogursti pat no it kā labām pārmaiņām, no jaunām daudz mūsdienīgākām ierīcēm. Vai cilvēks spēj uztvert pārmaiņas, kuras notiek milzīgā ātrumā?

Atbilde: Lieta tāda, ka mēs šīs pārmaiņas nevēlamies un tā ir mūsu problēma, jo pārmaiņas ir sāpīgas tukšuma sajūtas sekas.

Taču es runāju par nākotnes garīgajiem piepildījumiem, kad mēs gūstam baudu arī tad, ja šī piepildījuma nav. It kā es gūtu baudu no pēc nedēļas gaidāmā atvaļinājuma. Tādā gadījumā man nav svarīgi, kas notiek šobrīd, galvenais, ka laiks rit uz priekšu un arvien tuvāk nāk lolotā dienai.

Tādēļ man ir patīkami pat slikti stāvokļi, no kuriem es nesaņemu piepildījumu, taču tas man „staro” no nākotnes gluži kā ilgi gaidītais atvaļinājums.

Šodien mūsu ikdienas dzīvē tādu gadījumu nav. Dzīve ir piepildīta ar nepieciešamajiem darbiem: mājas, bērni, darbs, veikals. Rezultātā diena ir pagājusi un es krītu bezspēkā, lai rīt sāktu visu no jauna. Tāpēc no rīta man nav vēlmes celties.

Vai kāds gūst baudu no tādas dzīves? Mums ir slikti, taču mūsu bērniem būs vēl sliktāk. Mēs viņiem neatstājam neko labu, gluži otrādi, cilvēce arvien vairāk pagrimst. Tādēļ cilvēki nevēlas laist pasaulē bērnus, gandrīz visās valstīs samazinās bērnu dzimstība.

Ja tā, tad nav saprotams, kāpēc visi tā gaida jauno gadu, kas neparedz nekādus uzlabojumus? Ja nebūtu šīs ilgotās durvis, aiz kurām mūs gaida laba, brīnišķīga pasaule, tad kādēļ tā mums būtu vajadzīga? Vai tajā būs kas jauns? Irāna beidzot iegūs atombumbu?

Jauns bēgļu vilnis pārņem Eiropu? Dažādās pasaules vietās sāksies vēl kādi kari? Vēl vairāk cilvēku bankrotēs un nolaidīsies zem nabadzības sliekšņa? Bērni vēl vairāk attālināsies no vecāku mājām? Pasaule kļūs vēl nežēlīgāka?

Kādreiz mēs domājām, ka ar katru gadu arvien vairāk attīstīsies kultūra, izglītība, ētika, morāle, taču, kur tas viss ir? Mūsdienu paaudze smejas par šādām vecmodīgām lietām.

Replika: Un tomēr jaunievedumi nes prieku, piemēram, jauna datorspēle.

Atbilde: Jaunievedumi ir gluži kā rotaļlieta bērnam. Ja slimam bērnam iedot jaunu rotaļlietu, viņš aizmirst par slimību. Viņš sēdēs un spēlēsies, pat ja viņam būs četrdesmit grādu temperatūra.

Mūsu stāvoklis ir ļoti līdzīgs un tādēļ mums nepārtraukti nākas izgudrot jaunas rotaļlietas. Pirmkārt, tas nes peļņu ražotājiem. Turklāt mēs paši tās vēlamies, lai novērstu uzmanību no bezgalīgajām problēmām un lai uz dažām minūtēm gūtu patīkamas sajūtas.

Ja reāli palūkosimies uz mūsu dzīvi, tad nav vērts no tās gaidīt neko labu, izņemot mākslīgus, sīkus priekus ar antidepresanta tabletes, futbola vai tukša izklaidējoša televīzijas raidījuma palīdzību.

Jautājums: Kāpēc cilvēki baidās no pārmaiņām?

Atbilde: Ārējas pārmaiņas no mums pieprasa iekšējas pārmaiņas, pielāgošanos jaunai situācijai. Man pašam ir jākļūst citādākam.

Ja es nokļūstu jaunā sabiedrībā, jaunā darba vietā vai pat vienkārši satieku kādu uz ielas, tas man liek sevi izmainīt atbilstoši viņam. Taču es to nevēlos!

Jautājums: Taču jūs stāstījāt par brīnišķīgu nākotnes pasauli, kur nepārtraukti notiks pārmaiņas. Vai tās cilvēku neapgrūtinās?

Atbilde: Šīs izmaiņas būs patīkamas. Cilvēkam nevajadzēs pūlēties, lai pielāgotos pārmaiņām. Ja es pareizi organizēju apkārtējos nosacījumus, tad no manis netiek prasītas nekādas piepūles. Savu izaugsmi es sasniegšu dabiskā veidā, gluži kā bērns, kurš nezina, kā aug, taču pastāvīgi virzās uz priekšu savā attīstībā pats par sevi.

No 622. sarunas par jauno dzīvi, 08.09.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Krīze un globalizācija, Svinamās dienas | Add Comment →