Saikne ar dabas augstāko spēku

Jautājums: Tādā sajūta, ka pieaugot tehniskajam progresam cilvēce ir attālinājusies no dabas un tādējādi zaudējusi savu līdzsvara stāvokli. Ja mēs atgriezīsimies pie dabas, pie dabiska, veselīga dzīvesveida, vai tas mums sniegs prieku un laimi?

Atbilde: Lai padarītu mūsu dzīvi laimīgu, tajā nepieciešams daudz ko mainīt. Taču mēs jauno cenšamies celt vecajā pasaulē un uz jauno pasauli velkam sev līdzi vecās metodes.

Divdesmit miljoni iedzīvotāju nav spējīgi uzcelt pilsētu tādā veidā, kā tas bija kādreiz pagātnē. Rezultātā tas būtu milzīgs ciemats divtūkstoš kilometru diametrā, kas nav reāli īstenojams. Tad būtu nepieciešams liels daudzums ceļu, tas ir pilnīgi neracionāli.

Mums ir jāpadomā, kā savienot ergonomisko pieeju, tas ir, to, kas ir ērti cilvēka ķermenim ar visām modernajām tehnoloģijām un 21. gadsimtā dzīvojoša cilvēka prasībām. Mēs vairs nespēsim dzīvot kā kādreiz naturālajā saimniecībā un paši krāsnī cept maizi.

Tomēr mums ir nepieciešams domāt, kādā veidā mēs varam atgriezties pie dabas, tas ir ļoti svarīgs, savlaicīgs jautājums. Un es ceru, ka šī atgriešanās pie dabas neaprobežosies tikai ar materiālām lietām: naturālo medicīnu un organiskiem produktiem, bet ietekmēs arī cilvēka dvēseli.

Cilvēkam ir jāsajūt, ka viņam ir jāatgriežas pie dabas un tajā jāiekļaujas, jo cilvēks ir dabas neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ cilvēkam labprātīgi jāpakļaujas dabas spēkiem, tās likumiem.

Mūsu ķermenim pēc iespējas ir jāļauj eksistēt pareizā un brīvā formā. Un šim nolūkam, protams, ir visas iespējas, neraugoties uz to, ka Zemi apdzīvo miljardiem cilvēku. Katram cilvēkam nepieciešams dot iespēju atrasties tuvāk dabai, ar visām mūsdienu ērtībām, no kurām mēs nevēlamies atteikties..

Tā ir problēma, kuru nāksies atrisināt. Tādēļ, ka attālinoties no dabas, mēs arvien vairāk ciešam. Sākumā mums šķiet, ka būs labāk un ērtāk, ja mēs visu varēsim paveikt vienkārši nospiežot pogu.

Taču tad mēs konstatējam, ka saražotais, spiežot uz pogām, mums nes daudz vairāk ļaunuma, nekā tas, ko mēs iepriekš saražojām paši ar savām rokām un šeit ir nepieciešams saprātīgs līdzsvars.

Tomēr galvenais, lai atgriešanās pie dabas mūs piesaistītu tās iekšējam slānim un mēs sajustu, ka esot cilvēkiem mums ir jāatrod dabas iekšējais spēks un tam jāpievienojas ne tikai ar ķermeni, bet arī ar dvēseli.

Mums atklāsies dabā slēptie spēki, un mēs sāksim saprast tās iekšējo valodu, tas ir, Radītāja – augstākā spēka valodu, kurš atrodas dabā un to vada, iekaitot mūs.

Nedzīvā, augu un dzīvnieciskā daba, un cilvēka ķermenis, kas arī iekļaujas šajos līmeņos, kalpos par pārejas spēku, kas mūs savienos ar iekšēji dziļāku augstāko spēku, ar radīšanas programmu, kas apslēpta dabā.

Tad mēs dabā sāksim just saikni ar Radītāju: akmeņos, augos, dzīvniekos, savā ķermenī un dziļāk, sāksim saprast Viņa valodu, dzirdēt, kā augstākais spēks ar mums runā. Tādējādi atgriežoties pie dabas, mēs sāksim atklāt savu īsto dzīvi – mūžīgu kā pats Radītājs.

No 485. sarunas par jauno dzīvi, 30.06.2015.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: