Labestība, kas nāk lejup no debesīm

Un, kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad nokrita arī manna. Un, kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad Tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un arī Mozum tā lieta izlikās ļauna. [Tora, Skaitļi, Bealotha, 11:09 – 11:10]

Skaitliskā nozīme vārdam „rasa”, (ivritā, „tal”) ir 39. Tas ir, MAN sevī iekļauj 39 gaismas, kuras uzkrīt kā rasa. Tāda absolūta gaismas parādība ir spējīga izlabot praktiski visas mūsu egoistiskās miasmas un čūlas.

Turklāt mūsu pasaulē rasa ir lielisks ārstniecības līdzeklis, tikai mēs nemākam to izmantot, turpretī dzīvnieki, putni, kukaiņi vāc rasu un to dzer.

Ja mēs pavērotu dzīvnieku uzvedību un pamatojoties uz viņu darbībām attīstītu mūsu medicīnu, mēs būtu veseli. Taču šobrīd mēs tikai uzturam farmaceitiku.

Un Mozus runāja ar To Kungu un sacīja: „Kāpēc Tu Savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem? Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai arī es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem. 

Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā? Jo tie raud manā priekšā, sacīdami: dod mums ēst gaļu! Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi! 

Un, ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt manu nelaimi!” [Tora, Skaitļi, Bealotha, 11:11 – 11:15]

Tautai nav viegli iet garīgo ceļu, jo nepieciešams sevī identificēt visas problēmas un lūgt, lai tās izlabo. Taču neviens nevēlas to darīt, tāpēc tauta kurn, raud un lūdz: „Dod mums gaļu”.

Vēlaties gaļu? – Lūdzu, saņemiet, jo iekš MAN ir sajūtamas jebkādas plāceņa, sēklu un vistu kājiņu garšas u.c. Kāda starpība? Pārtikas veidam nav nekādas nozīmes. Pat šodien mēs ēdam vienu, bet jūtam pārtikā ko citu.

Drīz mēs visu nepieciešamo drukāsim ar 3D printeri. Atliks tikai nospiest pogu un saņemsi to, ko vēlies. Vēlēsies tomātu – būs tev sarkans, sulīgs tomāts.

Nepieciešama zobu pasta – saņem no tā paša materiāla zobu pastu. Vēlies notīrīt kurpes? – Lūdzu. Un tagad vēlies konfekti – lūdzu. Un viss ar viena un tā paša kārtridža palīdzību.

Vai tas nav MAN? It kā tas pats vien ir. Taču tas viss ir kaitīgi, tāpēc ka kārtridžos ir parastas skaidas, piesūcinātas ar dažādiem aromatizētājiem un garšas piedevām.

Turklāt Mozus saka: „Šādi rīkoties nedrīkst”. Jārīkojas dabiskā veidā – nevis lūgt parastu gaļu, bet piesaistīt augstāko gaismu, kas ietver sevī pilnīgi visu. Taču tauta nepiekrīt, tauta to nevēlas.

Jautājums: Vai tas nozīmē, ka tauta slīgst nostalģiskās atmiņās par dzīvi Ēģiptē?

Atbilde: Tā nav nostalģija, bet vēlme atgriezties pie darba savā egoismā: „Mēs nevēlamies iet apvienošanās ceļu. Tas mums nozīmē tuksnesi, kurā nav izjūtu un tas ir smags, grūts darbs. Dod mums gaļu, tas ir, to, ko rada egoisms. Mēs vēlamies dzīvot šajā līmenī. Nevienam nav vajadzīgas trīsdesmit deviņas gaismas, mums tas ir pārāk daudz”.

Replika: Tautas kurnēšana Mozum izraisa smagus pārdzīvojumus, viņš sauc Radītājam: „Kāpēc Tu Savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Kādēļ Tu man devi šo tautu?”

Atbilde: Runa nav par vadoni sirmgalvi, kuram jau pāri 80 gadiem un kurš pavada savus pēdējos četrdesmit gadus tuksnesī, un ved aiz sevis tā dēvēto tautu.

Mozus ir mūsu vissenākā īpašība, kas ved mūs caur egoistisko tuksnesi uz Izraēlas zemi, tas ir, uz vienotību. Un šeit neko nevar izdarīt citādāk. Mums praktiski nav citas izejas: vai nu mēs ejam uz pašiznīcību, vai arī saskaņā ar dabiskajiem likumiem virzāmies uz priekšu un paceļamies augšup uz nākamo pakāpienu.

Mums šķiet, ka mēs izvēlamies savu nākotni, taču tas tā nav. Neviens nezina, kas viņu rīt sagaida. Ko tad te var izvēlēties? Tas viss ir bērnu spēles.

Patiesībā viss jau ir paredzēts: mērķis ir zināms. Nepieciešams tikai izlemt, kā tu to sasniegsi: labā, ātrā ceļā, vai spītēsies kā ēzelis un tevi sitīs tik ilgi, līdz kļūsi gudrāks.

Ivritā ēzelis – „homer”, cēlies no vārda „homer” (materiāls). Mūsu pasaules materiāls ir egoisms. Atbilstoši šim materiālam mēs virzāmies uz priekšu.

Mēs esam gatavi strādāt jebkāda veida darbus, tikai lai nevajadzētu piesaistīt augstāko gaismu, tāpēc ka tā atnāk, ja mēs savstarpēji apvienojamies. Kad mēs viens otram tuvināmies, gaisma parādās, bet jo vairāk viens no otra egoistiski attālināmies un nošķiramies, tā pazūd.

Mūsu situācijā ir nepieciešams sākt apvienoties un acumirklī no augšienes pie mums nonāks augstākā gaisma. Mēs nekavējoties sajutīsim, no kurienes rodas dzīvība, kāda ir tās jēga, uz kurieni mēs virzāmies, kāda ir visas cilvēces nākotne. Un tāpēc ir jāapvienojas.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 25.02.2015.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed