Un sacīja Mozus Dievam: Un, ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt manu nelaimi. [Tora, Skaitļi, Bealotha, 11:15]

Mozus ir vēlme, kas virza mūs uz priekšu, uz radīšanas mērķi. Šī vēlme tiek nonāvēta, vai arī tauta seko Mozum, tas ir, tiek nonāvēts egoisms – viens no diviem.

Jautājums: Kāpēc Mozus tik ļoti pārdzīvo par savu tautu?

Atbilde: Tāpēc, ka viņš redz, ka nākotnē tautu gaida pacēlums, pilnība, mūžība. Taču tauta nesaprot, kas tai ir paredzēts un nespēj tam pietuvoties pat par vienu soli! Turklāt, ja šo vienu soli veic visi kopā, tad tas nav tik sāpīgi – sāpes pēc mirkļa pāriet.

Apvienošanās sākums ir tikai psiholoģiska problēma. Mēs uzreiz sajutīsim, kādu labumu tas dod. Taču mūsu pirmajam izrāvienam uz priekšu jānotiek caur iekšēju atdalīšanos no egoisma. Tomēr cilvēks nav spējīgs pilnībā nošķirties no egoisma un tādēļ cieš.

Jautājums: Vai atdalīšanās no egoisma sākas ar Ēģiptes mocībām?

Atbilde: Nē, Ēģiptes mocības nepieciešamas, lai šķērsotu Sarkano jūru, tas ir, lai daļēji pārvarētu egoismu un sāktu ar to strādāt.

Tad seko klīšana pa tuksnesi un katrs solis mūs attālina no egoisma, arvien pietuvinot tuvāk citiem! Mēs strādājam nepārtrauktā iekšējā saspringumā: domāt par citiem, just viņus kā sevi pašu, strādāt viņu labā.

Attiecībā uz egoismu tas ir tuksnesis, jo šeit nav ko saņemt savā labā, viss tiek virzīts uz atdevi.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 25.02.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →