„Lielais salašņu pūlis” un manna no debesīm

Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija.
Tad tauta kliedza uz Mozu, un viņš lūdza To Kungu, un uguns nodzisa. Un to vietu sauca Tabēra, tāpēc ka tur starp viņiem bija iedegusies Tā Kunga uguns. [Tora, Skaitļi, Bealotha, 11:01 – 11 – 03]

Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: „Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!” [Tora, Skaitļi, Bealotha, 11:04 – 11 – 06]

Kāpēc tauta sāka kurnēt, tai taču nebija iemesla to darīt? Tāpēc, ka viņu vidū atradās lielais salašņu pūlis (erev rav).

Tas nozīmē, ka visas tautas vēlmes vēl nav attīrījušās no egoisma, jo viņu vidū ir tādi, kurus dēvē par „erev rav”, viņi baidās no Radītāja, tomēr strādā savā labā, „faraona” labā.

Iztēlojieties cilvēku, kurš bīstas no Radītāja un pilda visu, kas rakstīts svētajās grāmatās: lūgšanu grāmatās un likumu grāmatās. Kāpēc? – „Es pildu visu, ko Tu teiksi, bet Tu pildi to, ko soli man!” Tāds ir „lielais salašņu pūlis”.

Cilvēks it kā dzīvo saskaņā ar Radītāju un šķietami nodrošina sev paradīzi nākotnē. Cilvēks, zinot, ka viņu gaida nirvāna, ir spējīgs doties nāvē. Gadījumos, kad pēdējā brīdī tika apstādināti teroristi, viņi kliedza, ka vēlas mirt, jo pēc mirkļa viņi bija gatavi nonākt paradīzes dārzā.

Lielais salašņu pūlis” kūda tautu, tas ir, mūsu vēlmes, kas atrodas cilvēkā, un tauta sāk kurnēt. Tā nesaņem to, kas nepieciešams. Klīšana tuksnesī ir klīšana tukšumā, cilvēks neko nesaņem, viņam jāvirzās uz priekšu un viss. Cilvēkam tiek dota tikai niecīga zīme, ka viņš kaut kur virzās, proti, neliels iluzorisks mākonis.

Kad cilvēks spēj skaidrāk sajust Radītāja klātbūtni? Tad, kad pieļauj kādus pārkāpumus un par to it kā saņem sodu: „Tagad es pārliecinājos, ka tā nedrīkst”. Un top skaidrs, ka ir nepieciešams kaut ko darīt. Egoistiskās vēlmes saka: „Mēs nevēlamies samierināties tikai ar lūgšanām Radītājam”.

Ko nozīmē MAN tuksnesī? Pateicoties tam, ka es atrodos tuksnesī un man nekā nav, es varu no pilnīga bezizejas stāvokļa atrast vienu vienīgo ceļu – ceļu pie Radītāja. Man nav neviena cita pie kā vērsties! Un to, ka es pie Viņa vēršos, dēvē par MAN.

Proti, MAN nozīmē raidīt lūgšanu Radītājam un tikai atrodoties tuksnesī! Tikai tad, kad es esmu pilnībā iztukšots un man nekā nav: ne ķermenim, ne tuvākajiem un pat ne nākamajai pasaulei, es varu vērsties pie Viņa. Un šādi es piepildos. Tāda vēršanās pie Radītāja mani piepilda.

Patiesībā es neko nesaņemu, tikai vienpusēju saikni ar Radītāju. Ja es tā darbojos, tad no Debesīm pie manis nonāk MAN, tas dod man garīgo barību, piepilda manu dvēseli.

Taču dvēsele piepildās tikai tad, kad es vēršos pie Radītāja! Tādēļ runa ir nevis par MAD – piepildījumu no augšienes (atbildi no Radītāja), bet par vēršanos pie Radītāja brīdī, kad es atrodos iluzorā, vienpusējā stāvoklī, kurā nespēju rast atbildi, – tas ir bezizejas stāvoklis.

Ja es nevēlos pasaules labumus, neko man nevajag, tikai tuksnesi, kas man sniedz iespēju vienpusēji vērsties pie Viņa (pat nav zināms, vai es vēršos, vai nē), man ar to pietiek, tas piepilda manu dvēseli. Ja es šādi spēju virzīties uz priekšu, es nonāku tuksnesī un spēju to pārvarēt.

Sacīts, ka „mannai bija dažādas garšas”. Viss ko es sajūtu savā lūgšanā, MAN, ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā savai attieksmei pret Radītāju es spēju pievienot egoistiskās vēlmes. Atbilstoši tam es sajutīšu, ka it kā nav svarīgi ar ko es piepildos.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 11.02.2015.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed