Dvēseles alkas pēc apsolītās zemes

Es jūs izlasīšu no tautu vidus, savākšu jūs no visām zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē. [Tora, Pravieši, Ecēhiēla grāmata, 36:24]

Vēsturiski izveidojies, ka ebreji savā zemē nonāca piespiedu kārtā ar pasaules tautu spiedienu un vajāšanu.

Turklāt viņiem bija jāatsakās no savas reliģijas, jo reliģija aicināja viņus sēdēt un gaidīt Mašiahu (mesiju), kurš, kā sacījis pravietis Ecēhiēls, atbrīvos tautu no ciešanām.

Reliģiozie ebreji, gaidot Mašiahu, nesteidzās atgriezties no diasporas. Un tikai tie, kuri atteicās no reliģijas saprata, ka savu valsti viņi spēs izveidot tikai Izraēlas zemē.

Es atceros sevi kā cionistu. Tajā laikā es dzīvoju Krievijā un man bija noteikts uzdevums: atbraukt uz Izraēlu un dzīvot šeit. Jāsaka gan, ka cionisms manī uz kādu laiku apklusināja visspēcīgāko un dziļāko jautājumu par dzīves jēgu. Taču ierodoties šeit, es sāku just nepieciešamību pēc nākamā savas attīstības pakāpiena: kādēļ un kādā veidā.

Tādējādi man no jauna radās jautājums, kurš man nelika mieru vēl pirms es pievērsos cionismam: „Kāda ir eksistences jēga? Tagad es atrodos savas tautas vidū, veidoju savu valsti, bet kas tālāk?!” Tomēr es vienmēr esmu juties un jūtos kā cionists.

Cionisms cēlies no vārda Sion (Cion), tas apzīmē vietu, kur pastāv saikne starp garīgo sakni un šīs pasaules zaru. Šajā vietā nepieciešams atjaunot Izraēlas tautu, tas ir, tādu grupu (tajā varētu būt vairāki miljoni cilvēku), kas pastāvētu saskaņā ar Ābrama likumiem.

Jautājums: Mēs zinām, ka garīgajā nav laika un vietas kategorijas. Un pēkšņi jūs apgalvojat, ka Izraēla ir kāda vieta, kurai piemīt noteikts svētums, noteiktas garīgas īpašības?

Atbilde: Jā, tās ir īpašības, kas nav atkarīgas no laika kategorijas. Saikne starp ebreju tautu un tās zemi ir aprakstīta daudzos kabalistu darbos. Tādēļ mums bija jāatgriežas tieši šeit, nevis Ugandā vai Birobidžanā.

Jautājums: Kāpēc daži cilvēki izjūt ļoti lielas alkas pēc Izraēlas zemes, bet citi nejūt vispār neko?

Atbilde: Tas ir atkarīgs no dvēseles saknes. Kad es devos prom no Krievijas, Vīnē mums piedāvāja apmesties pēc izvēles jebkurā valstī. No Brestes izbrauca pilns vilciens ar ebrejiem, bet tikai divas ģimenes, mana un vēl viena, devās uz Izraēlu, visi pārējie izklīda pa Eiropu un Ameriku.

Uz Izraēlu cilvēkus atved pamudinājums, kas nāk no garīgās saknes. Mūsdienās tas izpaužas ļoti daudzos cilvēkos, un cilvēce sāk just, ka tai ir nepieciešama apvienošanās.

Cilvēki nesaprot, kāpēc tas viņus piesaista. Viņi sajūt siltumu, jūt, ka šeit kaut kas ir! Un ja atbraucot uz šejieni viņi neatrod to, ko neapzināti jūt, viņiem vienalga būs labi šajā zemē.

Jautājums: Vai tie ir cilvēki no desmit zudušajām ciltīm?

Atbilde: Nē, tie ir pilnīgi dažādi cilvēki, pēc izcelsmes tie nav ebreji, tie ir cilvēki kuri jūt, ka viņiem ir tuva apvienošanās ideja un tam pakāpeniski tuvojas visa cilvēce.

No TV raidījuma „Pēdējā paaudze”, 12. raidījums, 23.06.2015.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: