Jautājums: Visās trijās reliģijās Jeruzaleme tiek uzskatīta par svēto pilsētu. Kāpēc pastāv ļoti īpaša attieksme pret šo pilsētu, it kā tā savienotu cilvēku ar augstāko spēku?

Atbilde: „Jeruzaleme” nozīmē „ideālā pilsēta”. Tas ir garīgs jēdziens, kas materiālo pilsētu, tās akmeņus neapvelta ar svētumu.

Cilvēks ir sarežģīta būtne, un viņu ietekmē cilvēciskās ticības spēks, placebo spēks, viņa pārliecība. Tāpēc atbraucot uz Jeruzalemi cilvēki jūt, ka šī ir īpaša vieta.

Taču šo īpašo svēto vietu rada paši cilvēki ar savu attieksmi pret šo pilsētu, taču materiālajā pilsētā nav nekāda svētuma. Visas atšķirības starp ģeogrāfiskajām vietām ir to garīgajās saknēs.

Diženā kabalista ARI grāmatā „Dzīvības koks” ir rakstīts, ka visa zeme dalās platībās atbilstoši spēkiem, kas uz to iedarbojas: Jeruzaleme, Izraēlas zeme, Libāna, Sīrija, Jordānija, Babilona un visas pārējās pasaules valstis.

Tas atbilst garīgajām saknēm, bet materiālie akmeņi ne ar ko neatšķiras. Taču šajā pasaulē dzīvojošie cilvēki iespaidojas viens no otra un tādēļ piedēvē šiem akmeņiem, gaisam, ģeogrāfiskai vietai īpašu izredzētību.

Ir jāsaprot, ka tikai paceļoties virs šiem cilvēciskajiem materiālajiem iespaidiem, mēs spēsim sasniegt patiesu, pareizu iespaidu, kas nāks no garīgajām īpašībām, dēvētām par Jeruzalemi, Tempļa kalnu, Izraēlu, pasaules tautām.

Tās visas ir cilvēka iekšējās īpašības, augstākie spēki, kurus mums nepieciešams atklāt. Tad mums atklāsies garīgā Jeruzaleme un tās iekšienē garīgais Templis, kurā ir „svētnīca”, kur mēs sastapsim augstāko spēku.

Tādējādi katram cilvēkam ir jāsasniedz augstākā spēka atklāsme un saplūsme ar Radītāju.

No 564. sarunas par jauno dzīvi, 07.05.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Kabala un reliģija | Add Comment →