Priesteris to aizdedzina kā piemiņas tiesu uz altāra; tas ir uguns upuris Tam Kungam par patīkamu smaržu. [Tora, Levitu grāmata, Vaikra, 2:2]

Garīgajā darbā ir darbība, atdalīt no upura daļas, kuras ir paredzētas sadedzināšanai. Tas atbilst tai mūsu vēlmes daļai, kuru nevar izlabot un tā it kā paceļas gaisā, tur saglabājoties.

Pastāv ierobežojums, kas norāda uz to, ka mēs nevaram egoismu pilnībā izlabot, tikai kaut kādu noteiktu tā daļu. Pārējais saglabājas līdz pilnīgai izlabošanai.

Lieta tāda, ka mūsu labošanos var iekļaut tikai tajā aplī, kurā mēs atrodamies. Taču, kur paliek visas pagājušās un nākamās paaudzes? Kur visa šodienas pasaule? Mēs pagaidām to neiekļaujam savā labošanā, tādēļ ka nevaram izlabot ne garīgi, ne fiziski.

Tas viss paliek un tādā mērā, kādā cilvēce tuvosies izlabošanai, mūsu neizlabotās daļas tajā sāks pakāpeniski piedalīties. Taču pagaidām tās atdalās tieši tādā veidā, un mēs varam darboties tikai nelielā aplī – grupā.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 27.11.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →