Starp dabisko attīstības ceļu (beito) un gaismas ceļu, laika paātrinājumu (ahišena), ir liela atšķirība. Ja mēs pareizi darbojamies, tad mūsu ceļš ievērojami saīsinās.

Tāpēc, ka pieliekot pūles, mēs noskaidrojam to, ko nepieciešams noskaidrot un tādā veidā visas tās darbības, kuras mēs vēl neesam izpildījuši, bet tās attiecas uz to pašu jēdzienu, tiek izlabotas.

Pateicoties tam, mēs ietaupām spēkus, pūles un to, ko dēvē par „laiku”, tādēļ ka garīgajā pasaulē nav laika kategorijas, ir tikai spēki. Ar to arī atšķiras taisnie no grēciniekiem.

Taisnais, labošanai pievienojot citas daļas, Paradīzes dārzā paņem savu daļu un biedra daļu. Tādā veidā Ēģiptes trimdā paredzēto 400 gadu vietā pietiek ar 210 gadiem. Tas ir, pateicoties virzībai pa laika paātrināšanas ceļu, mēs ietaupām 190 gadus.

Uz mūsu pakāpiena šī atšķirība izpaužas tādējādi, ka dabiskais ceļš, tā ir virzība uz priekšu saskaņā ar dabas likumiem, tāpat kā tas notika visas mūsu vēstures laikā. Visums ir radies un attīstās nedzīvajā līmenī, pēc tam uz zemeslodes virsmas parādījās augi un dzīvnieki, iekļaujot mūs, cilvēkus.

No Visuma rašanās brīža un līdz pat šai dienai visa nedzīvā augu un dzīvnieku matērija attīstījās tikai pateicoties spēkam, kas tai bez mūsu ziņas lika iekšēji evolucionēt. Mēs vienkārši izpildījām vēlmes, domas, nodomus, darbības, kas visdažādākajos veidos un formās, dažādos iekšējos un ārējos apstākļos mūsos iekšēji parādījās.

Mūsu vēlme gūt baudu piespiedu kārtā instinktīvi izvēlējās mazāko ļaunumu, un tā viss dabā iekļautais virzījās uz priekšu: nedzīvais, augi un dzīvnieki.

Taču mūsdienās mēs esam nonākuši tādā stāvoklī, ka daba mums vairs neliek virzīties uz priekšu, izraisot uz mums atklātu spiedienu. Tās sistēmās, pēc mūsu sapratnes, notiek kaut kādas neskaidrības. Un mēs vairs nezinām kā darboties.

Mums vienmēr ir bijis skaidrs, ko vajag darīt: tā vai citādi. Mēs sevī vienmēr jutām spēku. Bija vadītāji, kuri domāja, ka zina, kurp virzīt sabiedrību. Viņi varēja kļūdīties, bet tas nav svarīgi. Daba cilvēka iekšienē radīja pareizības sajūtu attiecībā uz to, ko nepieciešams darīt.

Tomēr mūsu laiks ir ļoti īpašs. Neviens nezina, kas jādara. Visi atrodas nesaprotamā apjukumā, bezspēcībā un dienu no dienas tas kļūst arvien acīmredzamāks. Pasaules vadītāji zaudē savu varu, tas ir, visiem atklājas viņu niecīgums.

Tā pirmoreiz visas evolūcijas vēstures laikā mēs esam nonākuši pie tā, ka nevis dabas spēks piespiedu ceļā mūs attīsta, bet pieprasa mūsu pašu dalību tajā. Taču mēs nezinām, kā to īstenot.

No nodarbības, no raksta „Izpelnījās – ahišena”, 25.04.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →