Kūlis, kas savākts no savstarpējām attiecībām

Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs nonāksit zemē, ko Es jums došu, un jūs pļausit tās ražu, tad vienu kūli no savas pirmās pļaujas jums būs atnest priesterim. Un tam būs līgot šo kūli Tā Kunga priekšā, lai jūs būtu patīkami; priesterim to būs šurpu turpu līgot, sākot ar dienu pēc sabata.

Tad jums, sākot ar dienu pēc sabata, kad jūsu līgojamais upura kūlis tika atnests, būs skaitīt septiņus sabatus, tas lai būtu pilnas septiņas nedēļas. [Tora, Levitu grāmata, Emor, 23:9 – 23:11; 23:15]

Omer simbolizē kūli, kas savākts no vārpām, kuras nogriež un sasien kopā.

Garīgajā darbā ar Omer tiek domāts mūsu sasniegto pakāpienu skaits – septiņas pakāpeniskas savienošanās stadijas. Uz katra pakāpiena savienošanās kļūst arvien intensīvāka un tādēļ mēs visu laiku skaitām savas septiņas sefirot: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod, malhut.

Savukārt katra no tām sastāv vēl no septiņām sefirot: hesed de hesed, gevura de hesed, tiferet de hesed, necah de hesed, jesod de hesed utt. Septiņi reizināts ar septiņi = 49 sefirot, tas ir, 49 dienas, septiņas nedēļas, par kurām tiek runāts Torā.

Šajā laikā mēs pārbaudām visas savas iekšējās īpašības attiecībā uz saikni vienā „kūlī” ar visiem pārējiem. Taču tā nav savienošanās, kas bija Ēģiptē un kas ļāva tautai no turienes iziet. Omera laika skaitīšana sākas no otrās Pesaha dienas, kad katrs sevi pārbauda: „Ar to es izlaboju šo, tādā sefirā, tādā stāvoklī”.

Tas ir, starp mums sāk īstenoties arvien lielāka saikne, līdz sasniedzam tādu stāvokli, kad tieši šajā saiknē parādās milzīgs egoisms, ko dēvē par „Sīnaja kalnu” (savstarpēja naida kalns). To mēs sasniedzam savas labošanās procesā, omera skaitīšanas piecdesmitajā dienā.

Citiem vārdiem, mums atklājas mūsu dabiskais egoistiskais stāvoklis, kas mums neļauj savstarpēji vienam ar otru apvienoties. Taču, no otras puses, mūsos atklājas milzīga vēlme, ko dēvē par virzību uz priekšu, lai sasniegtu savstarpējo galvojumu (arvut).

Mēs vēlamies būt saistīti vienā „kūlī”, tomēr nespējam nivelēt savu egoismu. Tādēļ mēs piekrītam Toras nosacījumiem: saņemt tās metodiku, lai pakāpeniski izlabotu egoismu, nevis to nonāvētu vai iznīcinātu.

Beigās Omers ir tikai sākums mūsu pareizai virzībai uz apvienošanos. Mēs saprotam, ka nākotne ir vienotībā, kurai līdzās ir mūsu milzīgais egoisms, kas neļauj mums apvienoties. Tādēļ mūs plosa lielas iekšējas pretrunas: mūsu iekšējais punkts var sasniegt Sīnaja kalna virsotni, bet mēs paši – nē.

Sīnaja kalns principā ir Babilonas tornis. Taču patreiz tas iegūst pavisam citu izskatu, tādēļ ka cilvēki, kuri piedzīvojuši iziešanu no Babilonas un Ēģiptes, sāk saprast, ka, ja viņi „uzkāps” Sīnaja kalnā, tad tur, kalna virsotnē, savstarpēji apvienojoties viens ar otru, spēs atklāt Radītāju.

Tā mēs sasniedzam ļoti nopietnu stāvokli. No vienas puses, mums atklājas mūsu egoisms: lepnība, augstprātība, nespēja valdīt pār sevi. No otras puses, mēs piekrītam noliekt galvu un pieņemt labošanos ar tādiem nosacījumiem, ar kādiem mums tā tiks dāvāta.

Tie arī ir desmit galvenie baušļi, desmit sefirot, desmit instrumenti, ar kuru palīdzību mēs iegūstam tā dēvētos desmit „nenomazgājamos” Radītāja vārdus, jo sasniegt Radītāja vārdu nozīmē sasniegt Viņa īpašību. Augstāk pār to ir tikai viens vienots vārds: „jud – kei – vav – kei”.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 28.05.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: